Vakar skatījos draugos aizkustinošu draudzenes video, ko bija ielikusi viņas vīra māsa, par to kā mazā Deina sper savus pirmos soļus. Video uzņemts laikā,kad abi vecāki bija aizbraukuši atpūsties uz siltajām zemēm bez meitas, un tieši tajā nedēļā mazā Deina iemācījās staigāt. Skatījos un aizkustinājumā domāju par to, kā tas būs ar Pēteri Emīlu, un, ka, cerams, būšu pirmā, kas ieraudzīs Pētera pirmos soļus, jo procentuāli man ir vislielākās izredzes. Šie brīži ir unikāli un neatkārtojami, un man bija žēl draudzenes, kas to palaida garām.
Citādi ir ar citām lietām, teiksim, patstāvīgu ēšanu vai ģērbšanos, - tas notiks pakāpeniski un grūti būs novilkt līniju vai atzīmēt konkrētu datumu. Visprecīzāk laikam var noteikt pirmos patstāvīgos soļus un pirmo skaidro un pārliecinošo vārdu. Aizdomājos, ka, žēl, bet, visticamāk, es būšu līdzīgā situācijā kā draudzene, kad Pēteris teiks pirmo vārdu, jo pēc pus gada strādāšu, tāpēc Pētera pirmo vārdu, iespējams, dzirdēs kāds cits. Un tas ir bēdīgi, jo šo brīdi nekad nevarēs pagriezt atpakaļ. Nekad nevarēs dzirdēt pirmo vārdu pirmo reizi, ja tas reiz ir pateikts.
Tādās melanholiskās noskaņās vēl šorīt nolūkojos uz Pēteri, domājot par pirmo, visu pirmo. Bet Pēteris mierīgi stāvēja istabas vidū un pļāpāja savā nodabā, kaut ko enerģiski rājās. Un pēkšņi viņš to izdarīja. Spēra savus pirmos trīs pastāvīgos soļus! Un tad, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, pārmetās rāpus un atnāca līdz manīm. Tas bija viens no aizkustinošākajiem mirkļiem manā dzīvē! Bet Pēteris noteikti nesaprata, kāpēc mamma metas viņam virsū ar sajūsmas un aizkustinājuma asarām acīs. Es nespēju noticēt, ka tas notiek nākošā dienā pēc tik maģiskām pārdomām!
No rīta man likās, ka varbūt Pēteris īsti nesaprata, ka tagad prot spert soļus, tāpēc pēcpusdienā es mēģināju viņu izprovocēt uz staigāšanu. Un, atkal skaļi rājoties, Pēteris nu jau taisnā līnijā spēra krietni vairāk soļus, ko man izdevās nofilmēt. Šis būs vēsturisks video - pirmās dienas soļi. Un jāsaka, ka abi šīs dienas mēģinājumi bija pārliecinoši, jo abās reizēs soļi beidzās ar apzinātu pietupšanos, nevis mīkstu piezemēšanos. Tas ir bezgala skaisti, tātad sava pirmā apaļā gada pirmajā mēnesī Pēteris ir iemācījies spert savus pirmos mazos solīšus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru