Esot tāda smilšu terapija, ko izmanto bērniem, lai radītu harmoniju, jo smiltis, tāpat kā ūdens, tiek uzskatītas par nomierinošām. Tagad es saprotu kāpēc.
Liepājā Pēteris Emīls pirmo reizi pabija smiltīs; kaut kā nebija iepriekš iegadījies. Aizbraucām uz jūru, iesēdināju viņu sausajās smiltīs un gaidīju, kas notiks. Pēteris aizdomīgi sāka taustīt smiltis un sākumā nesaprata, kas tas par jocīgu segumu. Tad viņam iepatikās, ka jocīgais segums birst starp pirkstiņiem. Nākošais solis bija smilšu beršana pa gaisu - Pēteris paņem smiltis abās rociņās un met gaisā kā salūtu.
Interesanta izlikās arī rāpošana pa smiltīm. Tā kā bija auksts un vējains, mēs bijām nosēdušies kāpās, dziļā ieplakā, kādas ir tikai Liepājā. Tad nu Pēteris atspēries rāpoja kāpu kalnā augšā, jo viņu interesēja, kas ir aiz kalna. Uzrāpies kalnā, viņš klupdams krizdams ātri rāpoja atpakaļ. Ātri tāpēc, ka tā viņam šķita jautrāk, jo nekur nebija jāsteidzas.
Pēc tam mēs cepām kūkas. Protams, ka kūkas cepu es, jo Pēteris nav pazīstams ar kūku cepšanas tehniku un paies zināms laiks līdz viņš to apgūs. Toties dēliņš lieliski mācēja kūkas jaukt ātrā un atkal priecājās par šo dīvaino konsistenci, kas klāj zemi, un laiku pa laikam to pārbaudīja, pavirpinot pirkstos.
Pēteris bija tik laimīgs un apmierināts smiltīs, ka tagad saprotu un varu apliecināt, ka smiltis iedarbojas absolūti pozitīvi. Un, ja jāsāk domāt, tad, jā, šķiet, ka man bērnībā arī dikti patika jūrmalas smiltis - tāds plašums un jūtīgums ķermenim!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru