Mums mājās kaut kur ir melnais caurums. Tomēr nav zināms tieši kur.
Pirms kāda laikā Pēteris Emīls pazaudēja savu sarkano sosi. Staigā pa istabu - vienu, otru, it kā nekur tālu nevarēja aizklīst un nekur diži nevarēja ielīst, bet, eku šeku!, paiet piecas minūtes un Pēteris no kārtējā istabu sirojuma ierodas virtuvē bez soša. Nu nekas, nav jau pirmā reize. Gāju meklēt lielo dārgumu. Nav! Visu māju divas reizes pārmeklēju - katru kaktiņu, kur Pēteris varētu ielīst vai kaut ko iemest.
Pārmeklēšana notiek tiešām smalki - pa kvadrātcentimetram. Tupus rāpus pa perimetru izložņāju katru mājas centimetru, atveru katru skapīti, katru gultasveļas kasti, apskatu katru aizskapi, miskasti, protams, arī, un ieskatos arī tādās vērtībās kā tualetes podā. Jāatzīstas, ka podā es sosi nemeklētu - nav jau tāds dārgums, turklāt vienmēr ir cits sosis rezervē, ko izmantot gulētiešanai vai sirdīgām situācijām, tomēr nenāk par skādi iestatīties tajā interesantajā aprīkojumā, kur kustās ūdeniņš. Šoreiz tas gan bija pa tukšo. Tā nu atvadījāmies no sarkanā un sākam lietot balto sosi.
Pagāja trīs dienas, Pēteris ložņa pa istabām ar balto sosi mutē, pazuda uz brīdi no mana redzes loka un pēc dažām sekundēm jau ložņā ar sarkano sosi mutē, balto nometis zemē. Mistika! Tā arī es netiku gudra, kur mums mājās ir tas melnais caurums.
Bet dažas dienas atpakaļ gadījās lielāka skāde. Pēterim ļoti patīk telefons un ar mūsu simtgadējo radiotelefonu es viņam šad un tad ļauju paspēlēties, kas tiek uzņemts ar ārkārtīgu pateicību. Šoreiz iegadījās tā, ka biju atstājusi mobilo telefonu pie savas mammas un vienīgais saziņas avots bija parastais telefons. Beidzu sarunu un Pēteris, visu sarunas laiku dīdoties man apkārt un mēģinot izķert no rokām telefonu, beigu beigās izdiņģēja to sev paspēlēties. Vakarā konstatēju, ka nevaru atrast, kur ir klausule, bet nodomāju, ka nekas - gan jau mamma rītdien zvanīt un tad pēc skaņas klausuli atradīšu.
Pienāca nākošā diena, bet telefons nedevās rokās. Mamma zvana un zvana, bet telefona savienojumu dabūt nevaram. Pie mums vēl ciemos bija tante, tad nu abas ar tanti četrrāpus visu māju kādas trīs reizes pārrakām, miskasti un podu divas reizes inspicējām, jāatzīst, šoreiz līdz pašiem dziļumiem. Toties Pēteris tikai apmierināts staigā apkārt un priecājas par to, kā telefona bāze zvana. Atkal nospriedām, ka mājās kaut kur ir melnais caurums, bet nav saprotams kur!
Tomēr šoreiz mums palaimējās un pēc n-tās meklēšanas reizes telefona klausule tomēr atradās - starp viena dīvāna roku balstu un korpusu. Bet ir pavisam droši, ka sarkanais sosi tur nebija pabijis, jo iepriekšējā reizē Pēteris tur to nevarēja nolikt. Tāpēc jautājums joprojām paliek atklāts - kur ir melnais caurums?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru