Cik sen atpakaļ jūs pēdējoreiz saņēmāt sūtījumu pa pastu? Es te nedomāju amazon grāmatas vai e-bay smalkumus. Runa ir par negaidītu sūtījumu, kas pienāk no kāda drauga vai attāla paziņas un ir kā pārsteigums, kas krāso jūsu dienu.
Nesen divas manas ārvalstu paziņas interesējās par manu mājas adresi, laikam gribēja kaut ko jauku atsūtīt Pēterim Emīlam. Tāpēc vakar no rīta saņemot maģisko pasta lapiņu, kas aicina ierasties pēc sūtījuma, manī iestājās patiesas gaidas. Mēģināju izzīlēt, kura no paziņām ir kaut ko atsūtījusi, un kas tas varētu būt.
Diena pagāja gaidās un patīkamā saviļņojumā, un pēcpusdienā devos uz pastu. Kārtīgi aizpildīju lapiņu, pacietīgi stāvēju rindā un, kad pienāca mana kārta, lepni paziņoju, ka man ir pienācis sūtījums. Pasta darbiniece aizgāja meklēt un es jau domās stādījos priekšā, kā viņa nāk atpakaļ ar paliela izmēra kasti. Bet viņa nez kāpēc nāca atpakaļ ar plānu aploksnīti, kas turklāt izskatījās valstiska satura. Nodomāju, ka te ir kāda kļūda, bet, nē, izrādās man esot pienākusi nepatīkama vēstule - mans pirmais fotoradars....
Jāatzīstas, ka sen nebiju piedzīvojusi tik lielu vilšanos. Man bija absolūti vienaldzīgs uzliktais desmit latu sods, bet veids, kādā tas tika pasniegs, nudien ir nožēlojams. It kā katrs Latvijas iedzīvotājs, kas pārkāpj braukšanas ātrumu, ir potenciāls soda nemaksātājs un viņš ir jāatvilina uz pastu, lai valsts būtu droša, ka vēstule patiešām ir saņemta! Žēl, jo es tik ļoti biju cerējusi ieraudzīt kādu dāvaniņu Pēterim. Bet tāda taču ir soda būtība - sodīt ar nepatīkamām emocijām, un, ja tās gadījumā nesagādā soda lielums, tad tās pavisam droši rada izpurgātais laiks un sagrautās cerības uz kaut ko patīkamu. Nu nekas, citreiz jums tas neizdosies! Tagad es vienmēr iešu uz pastu ar domu, ka mani, visticamāk, aicina fotoradars, tādējādi nekad vairs nepiedzīvošu rūgtu vilšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru