Vakar bijām ciemos un kā jau svētkos pienākas uz galda tika likta arī kūka - tāda simpātiska apaļa pašcepta melleņu torte. Mani krustvecāki vienmēr visu taisa paši, sākot no eksperimentāliem salātiem un beidzot ar saldajiem, un parasti viņiem ir arī visādas dīvainas sulas. Piemēram, vakar mēs ar Pēteri Emīlu dzērām ābolu-bērzu sulu! Kā tas iespējams? Gaužām vienkārši - viena pērnā un viena svaigā sula tika salietas kopā.
Kūka, kā jau pašcepta, nebija pārāk salda, bet bija tieši laikā pat Pēterim. Tomēr Pēteris vēl nav izaudzis tik liels, lai nopelnītu savu individuālo kūkas gabaliņu. Jāatzīst arī, ka Pēteris vismaz pagaidām uz saldumiem nav diez ko kārs, tikai uz dabīgajiem, teiksim, poļu zemenītes rij nost aumaļām, bet supersaldo bērnu kaļķa kompleksu - nu tā vidēji, ja jādzer, tad jādzer, bet nav novērots, ka viņš būtu kā uzburts uz kaļķa pudelīti. Daudz vairāk viņš ir uzburts uz rupjmaizi!
Svētku kulminācijas laikā pa brīžam iedevu Pēterim melleņu kūku ar karotīti no sava šķīvja un viņš, garam ejot, to uzkoda. Bet tad mums blakām apsēdās radiniece ar savu perfekti nogriezto trīsstūraino melleņu kūkas gabaliņu, kas atradās sasniedzamā attālumā. Pēteris kādu brīdi uzmanīgi pētīja daiļo radinieces gabaliņu, staigāja tam apkārt, pieliecās, droši vien paostīja - un ham! Gabals nost! Pirmo nokošanu visi vēl nepamanīja un troksnis neizcēlās, tāpēc Pēteris, klusi čāpstinot, veikli rija nost nočiepto gabalu un nepameta savas kaujas pozīcijas. Un atkal - ham! Otro čiepienu jau viesi pamanīja, un pamanīja arī gabala īpašniece, ka viņas šķīvi notiek pašdarbība. Visi smējās. Pēteris gan nesaprata, kas te smieklīgs, un vienā mierā turpināja nokost kūkas gabaliņus savam vēderam, stāvēdams atspiedies pret dīvānu, rokas rātni turot gar sāniem. Aizliegtie augļi vienmēr ir saldāki, - nodomāja Pēteris un atkal mazliet pastiepa kaklu, lai nokostu nākamo gabaliņu, - un mamma var pati ēst savu kūku!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru