Pipari

Dažreiz dzīve sastāv no maziem asiem pipariņiem, kas piešķir ikdienai asumu.

Vakar, teiksim, biju pusdienās ar diviem topošās SVV nometnes viesiem, kas mani pilnīgi apbūra ar savu konstruktivitāti un entuziasmu. Reti gadās sastapt tautā zināmus savas jomas profesionāļus, kas ikdienā prot nopelnīt, visticamāk, pieklājīgu iztiku, bet , ja runa ir par Latvijas nākotni - nometnes jauniešiem, bez liekas runāšanas ir gatavi par brīvu tai veltīt savu laiku un zināšanas. Daudz jau tādu cilvēku nav, kas saprastu, ko es daru un kāpēc, bet pa laikam, redz, atrodas un ir gatavi arī dalīties savās mākslās. Tas ļoti priecē.

Šodienas pipars bija Pētera Emīla vārda diena un no tā izrietošā iešana svinīgās pusdienās. Diemžēl nesanāca laika pievērsties internetam un izpētīt, kur tieši vajadzētu aiziet papusdienot, tāpēc gājām uz labu laimi. Laimīga vieta mums izskatījās restorāns Bisquit uz Pumpura ielas, un pēc ēdienkartes apskatīšanas bija skaidrs, ka vieta ir ar pretenzijām. Arī viesmīles bez pārtraukuma kusa laukā un skrēja pacelt Pētera nomestos priekšmetus.

Forele un teliņš, protams, bija gardi, par to sūdzību nav nevienam izņemot Pēteri, kas kā parasti izvēlējās pieteikt badastreiku un garlaikoti, un ar uzmundrinājumiem uzēst itāļu maizi. Tomēr porciju izmērs mani apbēdināja gan. Es jau saprotu, ka jo lielāka cena, jo mazāka ir porcija. Bet šim principam tomēr vajadzētu robežoties ar saprātu, jo kā gan es varu izgaršot pavāra nenovērtējamo gatavojumu, ja tas ir tik niecīgs, ka pietiek pāris maziem kumosiņiem. Un es nevaru atļauties pievilkt korseti, lai samazinātu vietu badīgajam kuņģa kungam, citādi man būs jāmeklē apģērbi izstīdzējušu bērnu nodaļā.

Aizgājām mājās un atkal ēdām zemenes. Saldajā. Izrādās, ka mūsu ģimenes paplašinātais sastāvs divarpus nedēļu laikā laukos ir notiesājis 48kg zemenes! Un diezgan stabili var apgalvot, ka es viena esmu apēdusi vismaz trešdaļu. Pēteris arī ēd, bet tādus normālus apjomus pretstatā mammai. Nez, cik mēs vēl apēdīsim.