Šodien es atkal uzstādīju pakošanās rekordu. Bija jāpakojas uz nometni un uz laukiem, un mums abiem ar Pēteri Emīlu bija nepieciešams viss divarpus nedēļām bez lielas iespējas pārvietoties, tātad jāpaņem līdzi ir viss!
Līdzīgi kā pagājušā gadā automašīnas bagāžniekā nevarēja likt divus lielus koferus, jo tad tur neietilptu rati, tāpēc visa bagāža atkal sastāvēja no miljons maisiem un maisiņiem. Sākumā man likās, ka būs liels izaicinājums to visu sapakot bagāžniekā, jo, braucot ar Pēteri, salonā es turu tikai rokas somiņu un dažreiz arī piesprādzētu Rodži, respektīvi, piesprādzētu ceļojumu būri ar Rodži. Tomēr šoreiz viss sapakojās kaut kā aizdomīgi vienkārši un ērti, tāpēc man liekas, ka no daudzās pakošanās manas automašīnas bagāžnieks ir izstiepies kā trikotāžas jaka un tajā var salikt arvien vairāk lietu.
Bet kas gan ir visizaicinošākā situācija, kas var notikt, kad jums ir pārkrauts bagāžnieks, automašīnā sēž no braukšanas nogarlaikojies un neaizmidzis Pēteris un uz vadītāju nikns trusis, un jūs dodaties nevis vienkārši uz laukiem, bet arī tālākā ceļā, un esat jau nobraucis pusceļu, un ir darbdienas beigas, tātad esat ne šur, ne tur? Protams, tieši tad automašīnas dators sāk spīdināt aizdomīgas lampiņas un jums ir liela iespēja iestrēgt tajā “ne šur, ne tur” vietā.
Nelielai atkāpei. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sarežģītās situācijās nezaudēju galvu un tās momentāni risinu, pat tādās, kad citi krīt panikā. Bet automašīnas saplīšanu (un tas vienmēr notiek uz ceļa) man tīk pielīdzināt katastrofai un tā manī rada bezpalīdzības sajūtu. Es vēlētos kaut būtu ieviesta sistēma, ka automašīnu var vienkārši pamest uz ielas un aizmirst, piebrauc gādīgs šoferis un nākošajā redzēšanās reizē tā stāv pie manam durvīm jau salabota.
Ko darīt? Ar kareivīgi noskaņotiem pasažieriem Pēteri un trusi Rodžeru gan neatliek laika apcerēt katastrofas apmēru un situācija ir jārisina momentāni. Tā nu mēs ar Pēteri pie rokas gājām uz tuvumā redzamo autoveikalu noskaidrot, cik dziļi esam dillēs un kā visātrāk varētu tikt ārā. Un, jāsaka, ka Pētera klātbūtnei bija savi labumi, jo, pirmkārt, viņš priecājās par iespēju pastaigāt un uzlaboja savu garastāvokli, un, otrkārt, veikala vīri kustējās ļoti ātri, lai dabūtu man tuvējo servisu telefonus.
Tuvējie servisi gan nav neko attapīgi. Pusotru stundu čakarējās, lai konstatētu, kas par vainu, bet to nesalaboja, jo nebija vajadzīgās detaļas. Tomēr atļāva mums braukt, jo neesot nekas kritisks, bet līdz braukšanai uz otru Kurzemes galu gan vajadzētu šo lietu savest kārtībā. Ai, cik viedi padomi! Tātad rītdien es nesāšos pa nekurienes vidu, lai sameklētu to sasodīto detaļu. Bet labi, ka dārgā paciņa ar asistentu Rodži un ar visām mantām vakarā nokļuva drošā vietā.
Ja tā padomā, varbūt reizēm es par tām automašīnas katastrofām satraucos par daudz, jo viss atkarīgs no kuras puses paskatās - pat uz auto remontu, jo beigu beigās tas var izrādīties kā parasts ierindas notikums. Ar piedzīvojuma garšu. Varbūt ne ar saldu garšu, bet, teiksim, ar kādu timiānu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru