Kādas dienas atpakaļ man gadījās pirmo reizi mūžā cept sklandraušus, un, protams, ka nometnē nereti iznāk kaut ko darīt pirmo reizi. Teiksim, darināt Kurzemnieku ēdienu. Uzreiz jāsaka, ka mīklas darināšanas tehniku un mīcīšanas darbus vajadzētu uzticēt vīriešiem, jo tas ir smags darbs, un no pāri palikušās mīklas var saņemt kājām masku, ja jums kājās ir īsi šorti. Ļoti ērts lietderīgā un patīkamā apvienojums.
Bet viss jau nebeidzās ar sklandraušiem. Viss turpinājās ar ceļojumu četros no rīta uz Rīgu, uz Doles salu, uz kāzām. Šķita aizraujoši un ekonomiski pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Turklāt četros no rīta, ar vienīgo tiešo reisu uz Rīgu.
Doles sala sagaidīja ar lietusgāzēm, kas krietni pārsniedza Jāņu standarta lietus apjomus. Turklāt kāzas bija paredzētas Daugavas krastā. Skaisti. Bet iznāca aizkustinoši, arī lietū. Ceremonija bija zviedriski un ārvalstu viesis Bībeles vietā, kā jau tipiskam zviedram pieklājas, izmatoja zīmolainu lietu - planšetdatoru. Tomēr tas nemazināja Daugavas krasta tuvuma romantiku. Dejotājiem, kas vēlējās izlocīt kājas Iļģu pavadībā gan nācās slidināties pa zāli, un vēlāk - saspiesties nojumē.
Vēderprieku baudītāji jutās kā paradīzē. Principā man jau nevajag daudz - pietika kaut vai ar ceptu kamambertu un gaileņu mērci. Ēdot šos divus vienkāršos un elementāros vēredpriekus, var pacelties spārnos. Un vajag.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru