Pie mums ciemos uz nometni vakar bija ieradušies viesi, komunikācijas viesi. Mans auklējums. Pusgadu domāju par variantiem. Protams, dzenāt potenciālos viesus sāku tikai maijā, jūnijā, lai viņi nepaspētu aizmirst par dalību nometnē.
Izrādījās, ka visa panākumu atslēga bija pašā komunikācijas procesā, un centrālais tēls bija Andris Pētersons, Turības Sabiedrisko attiecību fakultātes dekāns. Viņš bija ķēdītes pirmais posms. Atsaucos Andra aicinājumam aiziet uz viņa grāmatas Ievārījums un brīnumi atklāšanu un sapazinos ar citiem viesiem. Tas notiek tieši tik vienkārši.
Sapazinos ar dialogu dizaineru Valdi Melderi un kompetences attīstītāju Uldi Pāvulu. Un viss dēļ Pētersona grāmatas. Toties lielisko žurnālisti Martu Rībeli es pazinu gadus piecpadsmit atpakaļ un tagad atkal iepazinu. Kā tas gadās mazajā Latvijā, visi viesi bija savā starpā pazīstami, pat lekcijas šad tad kopā lasījuši. Tas, protams, viesus papildus motivēja - vienoties kopīgā road trip un iegriezties katrā Latvijas Statoil DUS - jo tāda ir tradīcija.
Visi kopā un katrs atsevišķi bija lieliski, un mēs labi pavadījām laiku. Ir tik, nu tik patīkami, ka Latvijā atrodas pozitīvi un zinoši cilvēki, kas par baltu velti attriecas uz Jūrkalni un nolasa lekcijas, un vienīgā valūta, kādā mēs norēķināmies, ir sirds siltums un abpusējs gandarījums. Viesi arī bija apmierināti ar savu ceļojumu, priekšnesumu un īpaši atsaucīgajiem audzēkņiem. Šo emociju dēļ bija vērts braukt. To ir vērts piedzīvot!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru