Esmu Jūrkalnē, savā vasaras nometnē, jau divas diennaktis. Un Rīga mani nesauc. Vai arī es slikti dzirdu. Principā varētu būt arī dzirdamības jautājums, jo vējš šeit ir piecdesmit astoņas reizes straujāks nekā citur. Vakar man likās, ka mani iepūtīs jūrā, un, diemžēl, tādā vējā un maztemperatūrā sauļoties nevar, bet tas nekas, jo Jūrkalne ir kā cita republika, kurā ienākot aizslēdzas hermētiskas durvis uz pārējo pasauli un ir iespēja atslēgties, tāpēc tā ir tā vērta. Pat bez sauļošanās.
Ko es te daru? Esmu skrējienā. Dažiem var likties, ka nometne ar vairākiem desmitiem audzēkņu pusaudžu vecumā ir kā atpūta, dažiem - kā katorga. Man tā ir cita realitāte, kuras skrējienam ir vērts skriet līdzi, jo tikai šeit ir tāda iespēja. Tikai šeit var dzirdēt, ko domā septiņpadsmit gadīgs Latvijas jaunietis, kas viņam sāp un ko viņš mīl. Dzīvojot biroja sienās vai aizejot pie krustmātes to nevar uzzināt. Un mani tas interesē. Tāpat mani fascinē iespēja viņiem mācīt, dot kaut ko no savas dzīves pieredzes, no iemācītā.
Varētu pat teikt, ka man ir savtīga interese piedalīties jauniešu audzināšanā. Man patīk kontaktēties ar izglītotiem, zinātkāriem un enerģiskiem cilvēkiem, bet ne visi tādi ir. Tāpēc man ir lieliska iespēja pielikt savu roku un palīdzēt veidot tieši tādu sabiedrību, kādu es vēlos sev redzēt apkārt. Izglītotu, zinātkāru un enerģisku! Par to pat prasītos pacelt tostu kādā atpūtas brīdī - par sabiedrību, kuru mēs paši veidojam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru