Vienmēr ar kaut ko pārsteidz. Kādreiz tas nenes avīzi vai aiznes avīzi kaimiņam, tad tas sāk spriedelēt par avīžu nenešanu brīvdienās - kuram gan interesē avīzes brīvdienās? Bet dažreiz Latvijas pasts spēj arī pārsteigt.
Pēdējo gadu laikā ir pierasts, ka manas vēstules uz pastu aiznes gādīga sekretāre, arī dažas privātās. Jo kam gan mēs mūsdienās rakstām privātu vēstuli? Apsveikumus. Bet es nē, tam es esmu par slinku. Tad paliek tikai otra opcija - apdrošinātājam. Varētu iebilst, ka tā īsti nav privāta sarakste. Bet tomēr, tomēr. Apdrošinātājs taču par jums zina vairāk kā miesīga māte, īpaši par jūsu veselību - tātad sarakste ir privāta, pat ļoti.
Tā nu es vēlējos savas slimošanas sekas nosūtīt apdrošinātājam,- lai pasvīst. Un kā parasti aizpildīju veidlapu, ieliku čekus aploksnē, uzrakstītu adresi un iemetu pastā. Nu tā vienkārši iemetu. Bez markas un bez atpakaļadreses. Redz, ko nozīmē ieradums!
Nākošajā dienā padomāju un atcerējos, ko tieši es esmu izdarījusi, un nolēmu pacīnīties par saviem čekiem. Kas necīnās, tas nevar vinnēt. Piezvanīju uz Spices pasta nodaļu, pastāstīju, kāda es aizmārša, un pasta darbiniece jau smējās pilnā kaklā, - jā, jāa, esot viņiem te tāda vēstulīte, nevarējuši izdomāt, ko lai iesāk ar to. Un Latvijas pasta darbinieces pat bija tik laipnas, ka uzņēmās vēstuli turēt pie sevi glabāšanā, kamēr mēs ar Pēteri Emīlu izveseļojamies - un tas viss par baltu velti.
Tad nu mēs šodien aizgājām nosūtīt vēstuli un sagādāt pasta darbiniecēm izklaidi, jo viņas, protams, visas gribēja redzēt to personu, kas nosūta vēstuli bez markas un atpakaļadreses. Bet es nekaunos, es tik mazliet slēpos aiz Pētera ratiem, sak, man ir attaisnojums - es varu visu aizmirst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru