Tā, bez kādas īpašas sakarības, manā bērnībā zoodārzā mēdza uzrunāt onkuļi ar polaroid fotoaparātiem, dāsni piedāvājot par 2,50 vai 3 rubļiem dabūt bērnu un zebru uz bildes. Trīs rubļi toreiz maniem vecākiem bija zvēra nauda! Tāpēc manā dzīvē šis piedāvājums nekad netika izmatots, jo, teiksim, par 1,80 mēs varējām no operas aizbraukt mājās ar taksi, tāpēc es nebēdāju, ka dīvainie foto, moto, loto onkuļi nekad nenonāca manā foto albumā.
Tagad fotoaparāts ir katram garāmgājējam, katram trešajām ir spoguļkamera un katrs otrais no spoguļkameras īpašniekiem sevi uzskata par profesionālu fotogrāfu. Tomēr. Neskatoties uz šo profesionalitātes sērgu cilvēki dažkārt mēdz izmantot fotosalonu.
Pēdējo reizi biju fotosalonā trīspadsmit gadu vecumā, Āgenskalnā. Un pēc tam vēl ilgi mana bilde stāvēja izlikta fotosalona skatlogā. Fotosalona darboņi uzskatīja mani par ļoti fotogēnisku un tāpēc ielika manu bildi skatlogā - tā man paskaidroja. Es gan par to nebiju sajūsmā, jo es nekādi nesapratu, kāpēc bilde skaitās laba, ja bildē man izskatās tumši mati, bet dzīvē ir gaiši! Tomēr mani trīspadsmit gadīgie iebildumi netika ņemti vērā un bilde palika skatlogā.
Tomēr tagad es nolēmu izmēģināt laimi un piekrist draudzenes piedāvājumam, un kopā ar Pēteri Emīlu doties uz salonu. Draudzene bija nopirkusi modē nākušos kuponus un mēs devāmies uz bērnu fotosalonu uz vienas stundas foto sesiju. Mēs bijām māsas ar diviem maziem bērniem - jo tikai ģimenes locekļi drīkstēja izmantot šo kuponu.
Fotosalons bija orientējies uz bērniem un nez kāpēc domāja, ka bērniem patīk liela kaudze bēdīga paskata rotaļlietu un palietots bērnu klubkrēsls. Apsēžoties uz uzgaidāmā dīvāniņa, es gandrīz uzsēdos virsū motorzāģim, kas laikam bija domāts tematiskām bildēm ar vecākiem, kas fano par šausmu filmu Kliedziens.
Toties Pēteris nelikās traucēts par mantiņām un kā īsts vīrietis uzreiz pievērsās tehnikai un skatījās uz fotoaparātu kā apburts. Viņam vispār patīk arī mana spoguļkamera. Nezinu kāpēc, varbūt tāpēc, ka aparāti ir melnā krāsā un ar aci,- tādi noslēpumaini. Un, ja runa ir par tehniku, tad nav vietas smiekliem un izklaidēm, tāpēc izdabūt no Pētera smaidīšanu nebija viegli. Bet konceptuāli viņš piekrita fotografēties un pat ļāva pa vidu sevi pārģērbt.
Lielas cerības par fotogrāfijām es tomēr neloloju, jo neradās iespaids, ka bildes būs labas un sirsnīgas, jo foto tantei bija visi standarta varianti - bērns uz klubkrēsla, bērns kastītē, puikas uz zilas sedziņas, meitenes uz rozā sedziņas, gaišs un tumšs fons. Un, protams, neatvairāmais motorzāģis. Bet varbūt mana profesionāla fotogrāfa latiņa ir pārāk augstu uzlikta. Lai vai kā, dāvinātam zirgam dobos neskatās, tāpēc gaidīsim savas salona bildes un cerēsim, ka vismaz kādu no tām varēs izmantot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru