Sala!

Domājiet, ka es Pēterim pasi tāpat vien aiz gara laika taisīju? Nu nē taču, protams, ka man jau tajā brīdī kaut kas bija aiz ādas.

Un tā, tieši savā pusgada jubilejā Pēteris Emīls devās pirmajā ārzemju ceļojumā. Mēs aizlaidām uz Krētu, paostīt Egejas jūras gaisu un nozagt vēl vienu vasaras nedēļu.

Vakarā pirms izlidošanas, kad viss bija sakrāmēts, es sēdēju un domāju, - vai tas ir prātīgi lidot ar pusgadu vecu puiku, ar ratiem vienā rokā, ar čemodānu otrā rokā un ar pasēm zobos (un ar manu māmiņu muguru!). Bet drosmei bija ieradušies papildspēki no Zviedrijas un kopā ar mums lidoja mazais, pusotru mēnesi jaunākais Pētera draudziņš Kristaps Jānis un mana tikpat trakā draudzene. Attiecībā uz mūsu vēlmi ceļot sabiedrības nostāja parasti ir polāra, vai tiek vaimanāts par to, ka tikai dullas mātes ar tādiem maziem bērniņiem vazājas apkārt pa pasauli, vai nu tiek teikts - kas tur sevišķs, nav jau nekā sarežģīta. Bet tiem otrajiem jāsaka, ka nemaz jau tik vienkārši tas nav - iedomājieties sevi lidostā ar vienu visu laiku aizņemtu roku, kurā sēž 8kg smags Rimi maisiņš - cik daudz un cik ātri jūs spēja operēt? Ar draudzeni vienojāmies, ka par to, cik mēs esam gudras, varēsim spriest, kad būsim atgriezušās mājās, un nu jau lepni varam teikt - tas bija tā vērts!

Bet viss sākās trijos svētdienas naktī, jo čarteri izlido pilnīgi nejēdzīgos laikos. Pulksten pusčetros Pēteris tika pamodināts ar smaidīgu mammas seju un pēc pāris minūtēm puikas brauca taksī, brīnīdamies, kāpēc, ja ir diena un ir jāceļas, ir tik tumšs. Interesantāk palika pie pasu un pārmeklēšanas kontroles. Es biju jau mājās patrenējusies ar Pēteri padusē, izmantojot abas rokas, zibenīgi salocīt Pētera ratus, bet, protams, ka ar bagāžas pārmeklēšanu jau nepietika. Rīgas lidostā es vienmēr pīkstu, nezinu, man laikam ir metāla sirds, jo lai ko es nenovilktu, man vienalga kaut kas pīkst, vienreiz mani izģērba līdz apakšveļai un tā arī neatrada, kas pīkst. Dabiski, arī šoreiz es izstatījos pēc rafinēta terorista un man noteikti kaut kur pie apakšbiksēm slēpās kāda rokas granātiņa, tāpēc pārmeklēja mani sirsnīgi, ar visu Pēteri rokās.

Pulksten piecos, kad mēs sākām lidot, Pēteris gan vairs nebija pie pārliecības, ka ir diena, un uzrīkoja pamatīgu koncertu biznesa klases iemītniekiem, jo mēs sēdējām uzreiz aiz tās. Bet, pēc tam labi pagulējis, netālu no Krētas pamodās svaigs kā gurķītis un ar sajūsmas izsaucieniem dzīvojās uz vēdera, uz blakus beņķa, un sagaidīja nolaišanos tikpat vēsā mierā it kā viņš lasītu grāmatu.

Krētā bija patīkami silts un saulains. Mēs staigājām pa viesnīcu ciematu, staigājām uz jūru, pie baseina dzīvojāmies, visu kaut ko darījām, pat nezinu, ko īsti, bet viesnīcas televizoru tā arī nevienu reizi neieslēdzām. Mēs pat īpaši nesauļojāmies, jo bēbīšus nevar saulē cepināt ne ar ratiem, ne bez ratiem, bet kaut kā tas laiks pagāja ļoti ātri.

Divas reizes dienā mums bija ēšanas sprints - uz ātrumu. Brokastīs abi jaunieši diezgan labprāt sarunājās ar apkalpojošo personālu, un taisnības labad arī jāsaka, ka vai nu grieķu sievietes un pat vīrieši ir kā traki uz bēbīšiem, vai arī mēs bijām rets atpūtnieku izņēmums, bet viņi kā traki fanoja par mūsu mazuļiem, iemācījās vārdus, un visu laiku centās komunicēt. Puikām tas patika.Vakariņas gan mums parasti bija ļoti ātras, ieskaitot ēdienu uzlikšanu, kas jādara pašiem, un saldā apēšanu, - vidēji pus stunda. Tas tādēļ, ka jaunie cilvēki gandrīz sinhroni gāja gulēt astoņos vakarā un stunda pirms gulētiešanas nav pats izklaidējošākais vakara cēliens. Bet tika atrasti visādi risinājumi, lai puikas izklaidētu vakariņu laikā. Teiksim, mana standarta vakariņu ēšana izpaudās sekojoši; ar ratiem izbraukājam un saliekam manu porciju, tad saldo, tad Pēteris man ļāva vidēji trīs četrus kodienu ieēst, laikam, kamēr viņš noorientējās, ka rati pēkšņi vairs nebrauc. Tad sekoja apmēram desmit kodieni ar Pēteri vienā rokā un dakšiņu otrā rokā, attiecīgi neizvēlējos ēdienus, ko ir sarežģīti ēst, un naži mums stāvēja uz galda smukumam, arī salātu galda piederumu komplekts stāvēja smukumam, laikam apkalpojošais personāls domāja, ka esam no laukiem un īpaši neizšķiram, kam domāts, kurš šķīvis un kurš piederums. Kad Pēterim apnika rokās, es sabīdīju abus manā pusē stāvošos krēslus kopā un noliku viņu uz vēdera vērot publiku uz blakus krēsla un uz savējā, un sēdēju uz pašas maliņas, ar vienu roku turēju Pēteri aiz biksēm un krusteniski pāri ar otru roku fenomenālā tempā ēdu visu, ko vara ar dakšiņu sadalīt un pārdalīt, un apēst. Šie manevri vainagojās panākumiem, un mums ne vienu reizi nebija jāaiziet no galda ātrāk iekams mēs pašas nebijām paēdušas.

Vēl mums bija jautrs atgadījums ar mājdzīvniekiem. Viesnīca ir izvietota divstāvu un trīsstāvu mājās, un mums tika iedalīta istaba pirmajā stāvā drošības (un arī ratu) dēļ.Bet pirmais stāvs ir ērti pieejams visiem dzīvniekiem, tai skaitā Krētas pelēm. Un tā, kāda jaukā vakarā draudzene izvelk no savas sokas sagrauztu pamperu, sagrauztu, kā es vēlāk to nosaucu - peļu jaciņu, un vēl šo to sagrauztu, un peļu atstātās zīmes nepārprotami liecina, ka tās ir peles. Gājām uz recepciju skaidroties. Recepcijā tikai smagi nopūtas un teica, ka ok mēs jums varam iedot citu istabu, but maybe there will be the same problem. Lai nu ko, bet peles parasti netiek uzskatītas par viesnīcas komforta sastāvdaļu! Manai draudzenei ir mīksta sirds un viņa saka, lai es ejot runāt par citu istabu, jo, protams, ka grieķi peles neuzskata par kaut ko sevišķu un istabu piedāvā tikai garām ejot ar tekstu, vai jūs tiešām gribat pārvākties?, bet, sastopoties, ar manu nikno sejas izteiksmi, saprata, ka diskusijas nebūs, un istabai ir jābūt. Tā nu mēs ceļojuma vidū pārvācāmies uz divreiz lielāku numuriņu, ar trim istabām un virtuvi un lielāku balkonu.

Un, ja dzīvei pietrūkst asuma, tad var vēl noorganizēt ceļojumu uz tuvējo lielpilsētu ar sabiedrisko transportu, jo mums nelikās gudri tērēt ap trīsdesmit eiro, lai aizbrauktu ar tūristu autobusu, ja tā vietā var par 1,20 eiro aizbraukt ar sabiedrisko. Turp braukšana bija lielā un pārpildītā neoplana autobusā, kur rati stāvēja lejā, bagāžas nodalījumā, bet augšā Pēteris visu ceļu komunicēja ar paģirainiem, bet visuma patīkamiem, frančiem, kas arī devas uz tuvīno Retimno. Pa pilsētu nostaigājāmies krustu šķērsu visu dienu, un vakarā braucām atpakaļ zemo grīdu autobusā, kas nebija mazāk pārpildīts un kur grieķi un atpūtnieki uzmanīgi vēroja mūsu puikas, sak, varbūt sāks bļaut. Bet Pēteris ir ļoti sabiedrisks un nebaidās no tumšajiem grieķu onkuļiem, un arī mazais Kristaps piespiedu kārtā tika radināts pie sabiedrības lielos kvantumos. Un nebija ne vainas sabiedriskajam transportam.

Atpakaļ ceļš gan bija nebeidzams, un man jau likās, ka mēs nekad neatgriezīsimies mājās. Grieķu lidostā mazus bēbīšus nerespektē un nekādas biznesa klases neievēro, tātad nav iespējams arī ātri iečekoties. Bet man nebija ne prātā pārbaudīt Pētera spēju stāvēt bezgalīgā rindā, tāpēc mēs, trīs mammas (lidmašīnā lidoja vēl viens bēbītis), ar visu bagāžu un ratiem no zāles viena gala aizlauzāmies līdz zāles otram galam, pie čekina. Iedomājieties darbadienas karstāko laiku, pilnu centrāltirgu, un to, kā jūs laužaties cauri ar pilnām somām rokās, no kurām viena ir ratiņsoma, kuru jūs mēģināt nobalansēt un netrāpīt citiem uz kājām, - adrenalīna deva ir garantēta! Pie attiecīgo numuru galdiņiem mums paskaidro, ka bēbīšiem arī ir jāstāv garajā rindā. Bet nevajag mest plinti krūmos, vajag uztaisīt izmisušu un sirdi plosošu ģīmi, un rindā stāvošajiem vīriešiem paskaidrot, ka viņiem ir iespējams vai nu kluss lidojums, vai skaļš - viss ir viņu rokās, un racionāli domājošs cilvēks izvēlēsies klusu lidojumu, palaidīs bēbīti pa priekšu un pastāvēt rindā mazliet ilgāk. Pie grieķiem bagāžu neatstāj pie attiecīgā galdiņa, tāpēc trīs mammas ar ratiņiem un bagāžu stumjas uz citiem galdiņiem, kur jāatstāj bagāža.

Bet jautrība tikai turpinās. Izrādās mūsu lidmašīna kavējas, un arī izrādās pie attiecīgajiem vārtiem nav lifta, kas novestu ratiņus lejā uz lidmašīnas autobusu. Gadās gadīgs šoferītis, kas nāk pakaļ visiem ratiem un visus pa kārtai nones lejā, jo lidostas meitenes šīs jautājums galīgi neinteresē - kaut desmit bēbīšu tur brauktu!

Lidmašīnā mūs sagaida lieliskas ziņas - gaisā pacelšanās operatori streiko un nav zinām, kad mēs pacelsimies. Pēteris visu šo jezgu pacieta harmoniskā mierā, turklāt neguļot, bet visu cītīgi vērojot. Tomēr streiks Pēteri galīgi neiepriecināja un viņš sāka izteikt viedokli, bet viedokļu apmaiņa ātri beidzās ar ēšanu un gulēšanu. Tā nu es tur sēdēju, iespiesta vietā pie loga, ar gulošu Pēteri rokās un karstumā nekustīgi gaidot, kad grieķiem labpatiksies palaist nākošo lidmašīnu un mēs varēs pacelties.

Nosēdējām kādas divas stundas, man likās,ka man jau kājas ir notirpušas. Beidzot grieķi par mums apžēlojās un palaida lidot. Pēc laika Pēteris pamodās un nebija apmierināts, ka trīsvietīgajā vietā sēž trīs cilvēki un vēl viņš, nu visādi izpildījāmies, bet pēc pusstundas nomoda Pēteris nebija apstādināms kustēties un sāktu bļaut, ja netiktu atrasti risinājumi. Nācās pieiet radoši. Gājām pastaigāt un atradām vienīgo brīvo plakni lidmašīnā - biznesa klasei pie kājām. Pie pirmajām durvīm ir tāds apmēram metru reiz metru brīvs laukumiņš, tur es notupos un turēju Pēteri uz vēdera uz saviem ceļiem, bet nu ilgi jau viņš tā nebija ar mieru, vajadzēja lielāku laukumu, kur kājas izkustināt, - nācās likt uz zemes. Tā nu mēs tur sēdējām četrrāpus uz zemes biznesa klasei pie kājām. Un Pēteris izklaidēja biznesa klases pasažierus, skaļi sajūsminoties un saliekot celīšus zem dibena šūpojās visiem par priekšu. Tā mēs kādu stundu nolauzām - uz ceļiem, uz zemes, uz ceļiem, bet visi bija apmierināti, jo Pēteris, ja dod viņam brīvību, uzvedas lieliski.

Tā mums gāja ar ceļošanu, bet bija labi, galvenais, ka bija daudz svaiga jūras gaisa un daudz siltuma, tas mums patīk! Un Pēteris atkal ir paaudzies, atkal jau neder dažas drēbītes.