Vakar norisinājās viena no manām lielākajām piecgades ballītēm - spēļu un kustību festivāls “Atsien savu suni!”. Šodien, atskatoties atpakaļ, galva nesāp. Bija jau, protams, loģistikas un organizēšanas mazās utis, bet visas lietas dzīvē paredzēt un novērst nevar. Šad un tad ir vienkārši jāpūš stabulē.
Ko tad mēs varam pateikt par manu vidējo draugu - festivālā apmeklētāju. Ir runīgs, ja tam tiek radīti attiecīgi apstākļi. Tāpēc nevar teikt, ka vidējais latvietis nerunā nekad, lieki. Kustās, ja tiek doti noteikti organizatoriski ierosinājumi. Tātad nevar arī teikt, ka vidējais latvietis vienmēr ir grūti iekustināms. Spēlējas ar savu suni, ja suns tiek aicināts iznākt tautās. Laikam man vidējais draugs tomēr neatbilst vidējam latvietim, bet ir krietni rosīgāks un enerģiskāks.
Tāpēc vakars izvērtās visumā kustīgs. Es jau, protams, būtu gribējusi iekustināt publiku vēl deviņdesmit astoņas reizes vairāk, bet varbūt ne vienmēr vajag enerģiju izmantot tur, kur iecerēts, jo enerģija itin labi iztērējas arī tāpat vien pļāpājot.
Pēteris Emīls festivālu izturēja vareni. Nolūza, skanot spiedzieniem un balonu blīkšķiem, tikai pulksten vienpadsmitos, - kas ir kaut kas nedzirdēts! Un pirms tam rātni rāpoja pa paklāju, ļāva sevi panēsāt uz rokām dažiem mīļākajiem viesiem un pārējiem uzsmaidīja, ja labpatikās.
Šodien, veroties aiz loga uz apsnigušajām eglēm un sniegputeni, malkoju karstu tēju un priecājos, ka mana dzimšanas diena ir ziemā, jo, neskatoties uz vēja auriem, jūtos kā Babilonas gaisa dārzos - ziedoši.. Un sanāca taču lielisks festivāls!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru