Ik pa laikam Pēterim Emīlam vecās mantiņas apnīk un, lai viņam būtu interesanti, no slēptuvēm tiek izvilktas vēl vecākas mantiņas, par kurām Pēteris ir jau aizmirsis. Bet šāda taktika nevar darboties mūžīgi un pa laikam tomēr jāpiedāvā Pēterim kas jauns.
Pirms kāda laika piegāju pie lielā mantu maisa, kas tika sagādāts ar darbavietas gādīgumu, un izzvejoju koka klučus, no kuriem var celt torņus un pilis. Protams, vecākā vecumā, bet tā man likās pietiekami universāla manta, ko var izmantot arī tagad.
Pēc tam, kad koka kluči bija izgājuši dušu, Pēteris sēdēja un pētīja tos ļoti uzmanīgi, rokās virpinot. Un no piecdesmit klučiem spēlēm un rotaļām es viņam iedevu tikai divdesmit lielos gabalus. Koka kluči ir krāsaini un Pēteris, acīmredzot, mēģināja tiem nosūkāt krāsu, bet krāsa nepadevās. Tas Pēteri nemaz neapmierināja un viņš turpmāk tā vai cita iemesla dēļ klučiem nepievērsa nekādu lielo vērību.
Toties man tie kluči ļoti patīk, un es centos no tiem uzcelt torņus, pēc iespējas augstākus. Pirmajā reizē Pēteris torņus nepamanīja, aizgāja garām. Otrajā reizē viņš pienāc klāt un mazliet pabakstīja torņus - kā izrādījās, ja torni pakutina, tas krīt. Trešajā reizē Pēteris jau triecās kā bulta no otra istabas gala, kad pamanīja, ka ir sacelti jauni torņi, un nolīdzināja visu līdz ar zemi, pat apakšējos klučus izsvaidīja!
Tāpēc tagad mēs spēlējam divas spēles. Vienā spēlē mamma pa kluso uzceļ ļoti augstus torņus un Pēteris, kad pamana, pierāpo klāt un sajūsmināts visu nojauc līdz pamatiem. Otrā spēle saucas - kurš ātrāk? - mēs abi sēžam blakām uz grīdas, es steidzīgi ar abām rokām ceļu torni, bet Pēteris jauc, un mēs sacenšamies, vai es pirmā uzcelšu torni, vai Pēteris pirmais nojauks vēl neuzceltu torni. Parasti Pēteris vinnē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru