Latvieša nostāja divvalodības jautājumā parasti ir PRET. Ir, protams, arī citādas nostājas, bet vairākums vai nu klusām, vai skaļi vienmēr pauž pret. Un tā tas laikam būs vienmēr. Tāpēc referenduma dienā latvieši āva kājās lielos ziemas zābakus un brida uz vēlēšanu iecirkņiem.
Latvieši kājas āva arī citviet pasaulē. Māsa stāsta, ka Londonā vēlētājiem esot bijis jābūt ar ļoti cietu gribu, jo laiks bijis briesmīgs. Vējains, drēgns tā, ka no Latvijas -20 grādīgā sala atradušajam latvietim bijis jāsabožas un cieši jāierullējas no dzimtenes paņemtajā rudens mētelī. Esot ņēmuši līdzi arī termosus un maizītes, nu gluži kā uz barikādēm. Tikai atšķirība tā, ka arī cittautieši tikpat spītīgi stāvējuši tajā pat rindā. Bet mazliet kopības sajūta tomēr esot bijusi ar savējiem. Kā grūtības, tā sīkstais latvietis uzplaukst ar uzviju un atrisinās problēmu radoši, jo neradoši jau nemaz nevar.
Man ļoti patīk grieķi, bet, lai piedod grieķi, ja viņi kādreiz nodzīvosies līdz tādai krīzei kā mēs, - ka būtu jādomā, kā iztikt divu bērnu māmiņai - bezdarbniecei vai vientuļam lielpilsētas pensionāram, grieķis tā vietā laikam aizietu kārties. Bet latvietis - nē, latvietis sīksti spītē apstākļiem un kaut kā dzīvi velk. Klusiņām, bet velk.
Vai tiešām latvieti var iekustināt tikai jautājums par divvalodību? Laikam tomēr jā, tāpēc citu lietussargu revolūciju mums nesagaidīt. Tikai jaunu televīzijas šovu, to gan visi sagaida ar prieku. Nu ko, vismaz pagaidām esam palikuši pie vienas valodas, tad nu mierīgi varam gaidīt nākošo šovu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru