Šodien paiet viens gads un viena diena kopš esmu atvaļinājumā no darba. Kā tad īsti tas ir? Vienai daļai cilvēku liekas, ka sēdēt mājās ar bērnu ir garlaicīgi un nav ko darīt. Šādam uzskatam gan nepiekritīs neviena mamma, kas ir sēdējusi mājās, - nu vismaz apgalvojumam par to, ka nav ko darīt.
Mēs ar Pēteri Emīlu apgāžam arī garlaicības vai rutīnas teoriju, jo vienmēr atrodas kas interesants ko darīt vai pasākt. Teiksim, katru dienu ir jāgatavo ēst, bet vai tas ir garlaicīgi? Nu nē, mums nav, jo nekad nevar zināt, kāds Pēterim būs ēdamgarastāvoklis, un vai viņš ieēdīs divdesmit gramus ēdamo un izlaks tonnu mammas piena, vai arī apēdīs kādus simts gramus auzu pārslas un jutīsies visumā iepriecināts ar dzīvi arī bez mammas piena.
Pēteris Emīls man ir devis arī dažas vērtīgas atziņas ēdienu jautājumā, un es tagad zinu, ka vidējā latvieša garšas kārpiņas ir samaitātas un pieprasa pārāk daudz sāls un cukura. Manas garšas kārpiņas joprojām pieprasa cukuru, respektīvi, es joprojām labprāt ēdu saldumus lielos vairumos. Bet. Esmu arī iemācījusies, ka ļoti garšīgi ir rīsi vai auzu pārslas bez nekā - vienkārši paši par sevi pienā un ūdenī vārīti. Un nevajag ne sāli, ne cukuru, ne ievārījumus, ne gaļu vai mērci klāt, - neko.
Pēteris ir arī iemācījis, ka laiks rit nemanot, un īpaši ātri tas notiek brīžos, kad Pēteris guļ dienas miegu. Tad es parasti steidzu lasīt grāmatas, kaut grāmatām atvēlētais laiks liekas tik īss. Ja gadās kāda interesantāka vieta, bet Pēteris pamostas, es mēģinu šmaukties un pa kluso lasīt, ar vienu aci vaktējot Pēteri un izliekoties, ka mamma tagad dara kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Pēteris ir saprotošs un mazliet ļauj palasīt, bet pēc brīža ir klāt un arī pieprasa grāmatu. Tad viņš dabū vai nu savu gandrīz piebeigto Mūsdienu imunoloģiju, vai kādu Pastaigas žurnālu, kas ir vienīgie, ko es dažreiz lasu. Šodien Pēteris bija atšķīris peldkostīmus un grauza izplēstās modeļu pēcpuses - jau no bērnības mācās novērtēt sievieti!
Arī, kad mēs ejam pastaigās, laiks ātri paiet. Kaut kā mēs katrs risinām savu domu, nav ne pļāpas, ne garlaicības, un rezultātā Pēteris varbūt iemieg un es paspēju visu kaut ko pārdomāt, un kaut kā neprasās mums pastaigu kompānijas. Ja man šķiet, ka Pēterim vajag kompāniju, aicinu ciemiņus vai arī Pēteris tiek transportēts ciemos. Un tā tā dzīve ātri vien skrien uz priekšu, un visu vajag paspēt un iespēt! Pagaidām tas mums izdodas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru