Šajā nedēļā Pēteris Emīls pirmo reizi apmeklēja smalku restorānu. Bijām jau pirms tam šur tur bijuši, bet šoreiz ģimenes svētku iespaidā devāmies uz Trim pavāriem. Dienas vidū tur nav īpaši daudz cilvēku, un - labi. Ja sanāktu skaļāka vārdu pārmaiņa ar Pēteri, nebūtu jāmeklē pēc “korķīša” jeb soša.
Pirms visiem ēdieniem var sevi iekārdināt ar pavāru cepto maizi un eļļām. Un tas Pēterim likās ļoti saistoši, jo eļļas tika pasniegtas uz papīra. Katram priekšā noklāja papīru un uz tā uzgleznoja eļļu buķeti, nobēra āboliņa pelnus, un maize pie mums nāca uz akmens plāksnēm. Saprotams, eļļas zīmējums uz papīra lapas un pa to brucinātā maize to tik vien darīja kā sauca Pēteri ar visām četrām iegrābties eļļā un āboliņa pelnos līdz ausīm. Pēteris pa savu glauno koka krēsliņu staipījās un locījās līdz tika paņemts klēpī, lai tomēr tiktu tuvāk eļļai. Bet, lai eļļa ar visu mākslu viņam izgaistu no prāta, nācās dot Pēterim pagaršot pa kārtai no visiem piedāvātajiem brīnumiem. Tas Pētera domas ļoti nodarbināja un viņa rokas vairs nešvitinājās pa gaisu un viņš nemēģināja iebraukt papīrā līdz ceļiem.
Pēterim garšoja arī zandarts burkānu mērcē, - nu kuram tad negaršo saldi burkāniņi?! Savukārt es biju pārsteigta par to, ka beidzot ir viena vieta, kur pasniedz ēdienu vai nu ar ļoti maz sāli, vai arī bez sāls, jo standarta latviešu ēdnīcas vai vidēja restorāna jebkādi ēdieni man ir par sāļu.
Protams, ka pieaugušajiem ēšana tik raiti nevedās un Pēterim vajadzēja piemeklēt kādas izklaides. Atklājām, ka konkrētais koka krēsliņš var kalpot arī kā grīdas šūpoles, tad nu Pēteris tur sēdēja un šūpojās, jo pagaršojis jau bija tik daudz, tik daudz. Pēc laika bija acīm redzams, ka Pēteris, dziļdomīgi pārliecis galvu pār šūpoļu malu, drīz aizmigs, tāpēc ar saldo vajadzēja pasteigties.
Bet tas bija tā vērts. Saldēts maskarpones siera saldais vienmēr ir tā vērts. Aizraujoši, bet neizmantojami kā rotaļlietas, bija cukura stikla gabaliņi, kas papildināja saldo. Starp citu, filmās lieto cukuru stikla vietā gadījumos, kad, piemēram, komisāram Reksim jāizlec cauri stiklam, kas saplīst, jo plīstošs cukura stikls izskatās tāpat kā īsts stikls, bet nav tik ass, un ar labu treniņu to var arī ēst.
Kaut kā Pēteris tomēr sagaidīja sava pirmā svarīgā restorāna apmeklējuma beigas, bet tie āboliņa pelni un eļļu zīmējums viņam noteikti patika vislabāk. Un arī garšoja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru