Man ļoti patīk Pētera Emīla ēdienreizes. Fakts, ka mazs bērniņš ēd no krūts liekas tik mīļi. Vismīļāk ir tad, kad Pēteris ir kādu brīdi žēli pieprasījis to, ko vēlas, un beigās saņem krūti, tad viņš pieplok klāt kā mazs, izsalcis vilcēns un badīgi loka iekšā pieniņu. Tajos gadījumos viņš ik pa brīžam apstājas un pārbauda, vai kāds cits neuzglūn viņa barībai.
Citreiz Pēteris ēd laiski - brīnās apkārt un pa brīžam apstājas, paskatās uz mani un pasmaida, - lai mammai prieciņš. Vispār tās izteiksmes varētu fotografēt, bet ar aparātu tur klāt nepielīdīsi - jāpatur atmiņā. Pēteri es varu pabarot jebkur, jo es neesmu nekāda kautrīgā mamma, un mani nekādi nesatrauc vīriešu skati - kādu gan Ameriku viņi tur varētu ieraudzīt?!
Man ar kailumu vispār ir ļoti draudzīgas attiecības un tas laikam nāk mantojumā no operas, kur es jau no sava apzinātā vecuma varēju noskatīties uz vismaz divdesmit vīriešu pārģērbšanos, jo apmēram tik kungi pārģērbās vienā no divām kora mākslinieku ģērbtuves istabām. Turklāt es to varēju noskatīties mierīgi sēžot pie tēta pūdergaldiņa, nevis dušās pa caurumiem sienā, kā vēlākos gados to dara puiši. Tiesa, kungi parasti netika tālāk par apakšbiksēm, bet uz baleta ģērbtuvēm mani neviens neveda, tāpēc tas nebija nekas jauns un pārāk interesants. Bet vienreiz gan man paveicās.
Bija atjaunotās operas Turandota pirmizrāde, toreiz to atjaunoja otro reizi un man bija kādi seši, septiņi gadi. Parasti es operas skatījos no zāles brīvajām vietām, bet pirmizrādē, protams, viss ir pilns, tāpēc visu operu noskatījos no aizkulisēm. Kā jau pirmizrādei pienākas, uzreiz pēc priekškara izrādes dalībnieki turpat uz skatuves mielojās ar kūku un šampanieti. Arī es dabūju kūku. Kad skatītāji ir pametuši zāli, priekškars tiek atvērts, un zāles biļešu tantes, kas toreiz vecajā operā pēc katras izrādes krēslus pārvilka ar auduma deķiem, varēja noskatīties uz mākslinieku skaļo ālēšanos.
Visi bija diezgan jautri un malkoja jau kuro šampanieša glāzi un kāds varbūt malkoja vēl ko, kā tas dažreiz gadījās toreiz operā, kad pēkšņi uz skatuves parādījās viens no operas personāžu ministriem - ļoti gruntīgs krievu tautības solists jau krietni gados - vienās apakšbiksēs! Viņš ar lielu sajūsmu paziņoja, ka esot aizmirsis savus ziedus uz skatuves un nācis tiem pakaļ uzreiz, lai atkal neaizmirst. Bet tā kā kungs bija ļoti apaļš, viņa šortiņi bija ļoti īsi un laikam mazliet par mazu, jo es kopā ar vēl apmēram piecdesmit cilvēkiem dabūju noskatīties, ka pa vienu bikšu staru viņam ir ārā izlīdis viss vīriešu mantības komplektiņš. Koris sajūsmā zviedza, biļešu tantes no zāles ķiķināja un es savos sešos, septiņos gados dabūju redzēt visu, ko tajā laikā dikti interesē redzēt. Vecāki gan man metās virsū ar tekstu, ka tas nav pieklājīgi un nevajag skatīties, bet izlieto ūdeni vairs nesasmelsi, - es smējos līdzi visiem. Varbūt tāpēc es visu kailo uztveru vai nu jautri, kur piederas, vai nepievēršu tam īpašu uzmanību un nekautrējos, jo viss, kas dabīgs, nav saasinātas uzmanības vērts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru