Svētki

Kā katram kārtīgam rīdziniekam man pienāktos apmeklēt Rīgas svētkus. Mani īpaši nebiedē ļaužu masas, tomēr, šogad neredzēju svētku programmā neko tik aizraujošu, lai spaidītos pa centru. Vienīgais pasākums, kas mani kā senu kora dziedātāju patiesi saistīja, bija svētku lielkoncerts Mežaparkā.

Uz koncertu bija paredzēts iet trijatā ar Pēteri Emīlu un septiņgadīgo māsas meitu Gerdu. Tā kā mēs devāmies ar ratiem, tad vietas mums, saprotams, bija nopirktas sektora malā. Bet sektors tāds smalks, gandrīz pašā vidū, attiecīgi, arī publika - smalka, un, kad ieraudzīja māti ar diviem bērniem (par ko mani noteikti noturēja), no kuriem tikai viens ir vecumā, kad to varbūt varētu apklusināt ar apsaukšanu, bet otrs ir bēbis, - nebija sajūsmā. Jāsaka, ka apkārtējās publikas degunu raukšanu par potenciālu koncerta miera traucēšanu Gerda drīz vien attaisnoja un jau pēc pirmajām piecām koncerta gaidīšanas minūtēm pieprasīja ēst un dzert, un uzdeva miljons jautājumus par koncertu atraktīvā un skaļā veidā. Tikai tagad sāku aptvert, ka doties uz koncertu ar Pēteri, kas jau prasīs uzmanību, un vēl ar Gerdu laikam nebija labākā ideja, jo jutos bezpalīdzīga mazo dinamītu iesprostot un noturēt metrs reiz metrs teritorijā turpmākās trīs stundas.

Kā glābiņš nāca nejauši satikta amata māsa, kas bija ieradusies ar savu trīsarpus gadīgo meitu Katrīnu. Abas preilenes ātri vien atrada kopīgu valodu un drasēja pa celiņu turpu šurpu, un ratus izmantoja kā spēļu akvāriju līdzpaņemtajām nāriņām un kaķim, un ar skaļiem spiedzieniem mantiņas lidināja akvārijā. Apkārtējā publika jau acīmredzami nožēloja savu vietu izvēli, un koncerts vēl nemaz nebija sācies.

Cerēju, ka koncerta sākums kaut ko izmainīs meiteņu dienaskārtībā, jo cik tad var apsaukt mazos, kamēr nekas cits interesants nenotiek. Kā tad! Labākais, ko man izdevās sarunāt, koncertam sākoties, bija, ka uz himnas laiku ir jāstāv mierīgi un tad nespēlējas. Pārējā koncerta gaita ritēja aptuveni šādi: kad meitenes sasniedza skaļuma amplitūdu, kas man lika sarkt, Gerdai bija jānāk sēdēt un viena dziesma jānosēž, lai nomierinātos, bet dziesmas otrajā pusē viņa sāka čīkstēt, ka viņai ir garlaicīgi un ka viņa uzvedīsies klusu, tad es viņu laidu atkal spēlēties. Un tā apmēram reizes desmit pēc kārtas. Viss beidzās tikai tad, kad ap pusvienpadsmitiem vakarā atlūza mazā Katrīna, tad Gerda bija spiesta viena pati dīdīties savā vietā.

Pēteris turpretim uzvedās kā paraugbērns, tiesa, viņš negāja viss astoņos gulēt kā ierasts, bet nolūza tikai ap desmitiem un man gandrīz visu laiku nācās viņu turēt uz rokām un šupoties, jo viņam īpaši nepatīk aplausi. Toties no viņa visa vakara gaitā es izdzirdēju tikai trīs pīkstienus, kas ātri tika apslāpēti ar ēdamo. Beigās Pēteris saprata, ka nekas cits neatliks un šādā troksnī, un skanot aplausiem, nāksies vien gulēt. Tā nu Ikaunieces ieaijāts, viņš beidzot neglābjami aizmiga pie Vanaga diriģēšanas.

Nez, kāds Pēteris izaugs, jo es arī biju gatavais dinamīts, bet skaidri zinu, ka septiņos gados es varēju noskatīties trīs cēlienu operu itāļu valodā ar atvērtu muti, acīmredzot, visi tā nevar.

Mana atlikusī vakara cīņa bija tikai ar Gerdu un savu muguru, jo trīs stundu koncerts arī man kā rūdītam koristam likās par garu, sēžot un bezatzveltnes beņķiem. Par garu tas likās arī laikam lielai daļai publikas, jo beigās pie vismazākās iespējas publika lēca kājās un aplaudēja par visu, lai tikai attaisnotu savu pielēkšanu kājās un izkustēšanos.

Lai vai kā, koncerts vienreiz tomēr beidzās un visi, kas gribēja, varēja lēkt kājās un izkustēties līdz mašīnām vai tramvajiem. Un neskatoties uz visām grūtībām, es no sirds priecājos redzēt Mārtiņu Ozoliņu diriģējam kopkori, nevis tikai operas, baletus un Sonori.