Mazums, kas gada laikā var iegadīties, tāpēc nolēmu Pēterim Emīlam uztaisīt pasi, lai nav jāskrien kā sasvilušiem, ja pēkšņi tā pase kā ar uguni jāizrauj.
Zemgales priekšpilsētas PID ir izslavēts ar to, ka neņem pretim bēbīšus bez gatavām bildēm, pārējos PIDos ļauj bēbīti paturēt un nofotografē turpat uz vietas. Bet es biju kareivīgi noskaņota izsist fotografēšanu uz vietas, ja vajag, runāt ar vadītāju. Nu lai nav jāblandās pa saloniem apkārt un lieki laiks jātērē.
Diena rit un skatos, ka pulkstenis jau nosit pusčetrus, bet bija tāda apņemšanās aiziet tieši vakar uz PID. Nekas, valsts iestādes taču strādā līdz pieciem - paspēsim. Eku šeku, slaidā riksītī mēs ar Pēteri bez desmit četros stāvam pie Zemgales PID durvīm un lasām, ka tas stādā līdz sešpadsmitiem. Nekas, braucam iekšā, jo, mandomāt, desmit minūtes ir tieši pietiekoši, lai noformētu vienu mazu pasīti.
Izpētu rindas talonu katalogu, nospiežu vajadzīgo pogu un gaidu. Uz PID talona nez kāpēc rāda jau 54 minūtes, bet tas laikam ir parastais triks ar valsts iestādēm - sak, lai nestāv rindā, mēs praktiski jau esam darbu beiguši! PID ir galīgi tukšs un tāpēc lieliski var dzirdēt tuvējās darbinieces skaļi paužam neapmierinātību - ko viņa te tagad iedomājas? darba laiks jau tūlīt beigsies, ko? pasi taisīt, nē, nu vispār, it kā nevarēja agrāk atnākt! Tantes ir ļoti sadrūvējušās par manu uzvedību un nekaunību izspiest no valsts iestādes to, ka jāstrādā arī piecas minūtes pirms darba laika beigām. Bet es uztaisu nevainīgu eņģeļa sejas izteiksmi un izliekos, ka man ir slikti ar dzirdi, un es tantes nedzirdu, un stoiciskā mierā ar gandrīz smaidu uz lūpām gaidu savu nesošo rindu.
Pasu tante gan laikam ir ļoti apzinīga, jo drīz vien pamana, ka ir uzradies vienīgais apmeklētājs, kas gaida tieši viņu, un aicina mūs pie lodziņa. Protams, pirmais, ko mums jautā, ir fotogrāfijas. Tēloju milzīgu izbrīnu un izmisumu, ka mūs tagad dzīs ārā pasaulē meklēt fotogrāfu, kamēr tante apžēlojas un ļauj pamēģināt. Nu labi, jūs viņu turiet pretim aparātam. Notupstos uz zemes, paceļu tonnu smago Pēteri rokās sev priekšā virs galvas un turu kādu minūti divas, kamēr Pēteris izbrīnīts vēro viņam piedāvāto lauviņu un tante mēģina ķert kadrus.
Pārējās darbinieces jau kārto savas somas un žēlīgi skatās un savu kolēģi, kurai jāmokās ar šitādu steidzīgu māti. Nu neko, visu paspējām, izbraucam ārā, bet tante mums metas pakaļ, esot nejauši mūsu pieteikumu sašredējusi. Vai mums jāsteidzas un mēs nāksim rīt, oo, nē, mums nekur nav jāsteidzas, mēs varam visu procedūru izvest tūlīt pat vēlreiz. Atkal braucam iekšā, un šoreiz pārējās darbinieces tiešām ir neizpratnē, ko šitā dullā māte atļaujas un kas par pirmrimdnieka darba sparu ir uzradies kolēģei, bet mēs atkal izliekamies neko nemanām un pacietīgi izpildām visu lauviņas skatīšanās un dokumentu parakstīšanas procedūru vēlreiz.
Redz kā, ir arī ļoti laipni un mīlīgi valsts sektora darbinieki, un tāpēc Pēteris Emīls drīz tiks pie pases.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru