Omai

Reizēm ziņas jūs sasniedz negaidot, tālu prom laukos, un reizēm šīs ziņas ir tādas, ka negribas tās uzzināt nekad.

Mana Oma bija īsts finanšu ministrs. Viņai vienmēr bija nauda, pat no pensijas viņa pamanījās sakrāt tik daudz, lai vēl pat man šad tad kaut ko iedotu. Oma vienmēr un visur uzstāja, ka maksās par sevi un arī ceļu izmaksās, piemēram, uz Liepāju. Mūsu finanšu ministri varēja pamācīties, kā neveidot deficītu un veikt uzkrājumus. Tagad gan ir par vēlu, nu viņa mācīs Svēto Pēteri, kā rēķināt kvadrātsaknes un cik matu uz galvas atlicis visiem Debesu valstībā ienākušajiem.

Pirmais, ko Oma man iemācīja, bija, ka nauda ir jākrāj un ka naudai ir sava vērtībā. Tikai pēc tam viņa man iemācīja naglot bluķīšus, ātri nomazgāt daudz trauku un mēģināt salabot visas mājās salūzušās lietas vispirms pašam un tikai pēc tam saukt pēc meistara. Ar lellēm Oma nemācīja spēlēties. Oma iemācīja iet uz slimnīcu viņai palīgā strādāt - mazgāt grīdas un koridorus, un slimniekiem dalīt porcijas un mazgāt piecdesmit šķīvjus vienlaicīgi. Starp citu, varbūt tieši tāpēc man no visiem mājas darbiem trauku mazgāšana patīk, jo es protu jelcik daudz trauku nomazgāt ļoti ātri.

Vēl man Oma iemācīja mīlēt Liepāju, jo viņa pati bija no Liepājas. Kad es biju maza, viņa mani ņēma līdzi uz Liepāju un vazāja apkārt pie visiem simts radiniekiem un draugiem, un mēs vienmēr, ciemos ejot, nesām līdzi kūkas, tāpēc es tagad arī tā daru, nesu kaut ko saldu. Liepājā mēs pabijām visās Liepājas nomalēs un populārajās ielās un apmēram desmit gadu vecumā es Liepāju pazinu labāk kā dzimto Rīgu. Oma arī iemācīja sauļoties, ar mammu mēs to darījām jau krietni vēlāk. Tā nu Liepāja kļuva par manu mīļāko pilsētu ar savu koka apbūvi un straujajiem vējiem. Oma arī tagad brauks uz Liepāju.

Oma man iemācīja vienu no svarīgākajām lietām uz pasaules - būt optimistam un nekad nebēdāt. Klasisks ir piemērs ar Omas brillēm. Vienreiz viņa ieteicās, ka redze paliekot slikta, vajadzēšot jaunas brilles, mēs apskatām brilles un izrādās tās visas ir vienos taukos pa virtuvi nodzīvotas. Notīrījām brilles un tās kā jaunas, Oma nelikās traucēta par šādu misēkli un smējās mums līdzi. Vakar es mazgāju abas Omas brilles, lai varētu tās ielikt viņai līdzi. Vienas gluži kā iepriekš izdevās nomazgāt tīras, bet otrām, tām, ko viņa ikdienā lietoja biežāk, bija galīgi nobružājušies stikli, tiktāl, ka, mandomāt, viņa varēja lasīt ar lielākiem panākumiem bez brillēm. Bet Oma bija optimiste, viņa arī ar necaurredzamām brillēm varēja izlasīt avīzi!

Ja man nebūtu bijusi tāda Oma, es nebūtu vienmēr optimisma pilna un es nebūtu tagad tā, kas esmu. Lai dzīvo Oma.. kaut kur uz zeltīta mākoņa maliņas!