Laiks rit

Laiks rit ļoti ātri un Pēteris Emīls jau kļūst piecus mēnešus vecs, nepaspēšu ne apgriezties, un puikam būs astoņpadsmit.

Savā mazajā svētku dienā Pēteris Emīls gāja satikt vēl astoņus mazus bēbīšus. Pēteris uzvedās ļoti godīgi, kā nekā - ir trenēts uz sabiedrību, un, kad foto sesijas laikā liela daļa bēbīšu bēdīgi raudāja un stāstīja savām mammām, ka tieši tagad viņi nevēlas gulēt uz vēdera un pozēt, Pēteris tikai grozīja galvu un nesaprata, no kurienes nāk tāds liels un bļaujošs troksnis. Pēc tam Pēteris vienkārši skaļi parunājās, vairāk gan pats ar sevi un mammu, nevis ar rotaļu biedriem. Viņam patīk skaļi runāt.

Laikam tāpēc, ka pirmos mēnešus nēsāju puiku uz rokām vienā laidā, Pēteris tagad ir tāds samērā pārliecināts un nevaktē mammu pie katras kustību svārstības. Attiecīgi, es mierīgi varēju veltīt laiku oficiantam - māceklim un skraidīt viņam pakaļ ar naudu par iztukšoto svētku tēju.

Bet tie bija Pētera svētki, tāpēc Pēteris bija tik labs, ka palaida mani uz maniem mazajiem svētkiem - beidzot noskatījos Hariju, telpisku. Bija visnotaļ aizraujoši. Bet laikam nekas nespēj būt tik aizraujošs kā Pēteris Emīls, jo mana mammas sirds jau no pus filmas lūrēja telefonā, vai gadījumā netiek sūtīts kāds glābejzvans. Bet Pēteris esot uzvedies labi, cik nu vakara pusē mazs bērns vispār var labi uzvesties.

Tā kā šodien bija mazā īpašā diena, nolēmām vēl veikt ko ļoti svarīgu Pētera dzīvei - uzsākt pagaršot, ko ēd lielie. Par upuri krita rīvēts ābols. Skābs, - lai dzīve neliktos pārāk salda. Pēteris uzreiz spilgti norādīja, ka, ja kāds nav pamanījis, viņam ir mēle, ko var lieliski nolikt priekšā karotītei tādējādi bloķējot ābola potenciāli rozēm kaisīto ceļu uz vēderu, bet dažus ābola knipucīšus Pēteris tomēr apēda. Neies tik vienkārši, bet, vai tad kāds teica, ka dzīvē viss notiek vienkārši.