Šodien man bija cīņa ar zapti. Tie, kas mani pazīst labāk, brīnīsies, kāds man sakars ar zapti, nu varbūt vēl ar salātiem vai kartupeļu vārīšanu, bet ar zapti jau nu noteikti nē. Bet redziet, uzrodas Pēteris Emīls, un nākas vilkt no pagultēm ārā noputējušas burkas un mēģināt atcerēties, kā oma vai mamma pirms gadiem divdesmit, divdesmit pieciem vārīja zaptes.
No laukiem atvestie dzidrie stāv uz galda un jau kādu piekto dienu kaitina mani. Cik var ēst gatavus dzirdos? Es parasti ēdu tikai zaļus. Tā nu viņi tur stāv un lēnītiņam pūst. Skatos un iedomājos, ka varētu uztaisīt Pēterim zaptīti. Mamma jau taisa Pēterim kompotus, tad nu es kompotu epopejā nejaucos. Atceros, ka bērnībā mēs tonnām taisījām ābolu zaptes. Bet es gribu būt moderna un taisīt ābolus kopā ar banāniem - esot ļoti garšīgi.
Un, ja man kaut ko vajag, tad to vajag tūlīt un tagad! Tā nu Pēteris Emīls pulksten sešos vakarā tika ielikts ratos un mēs pa visu lielo lietu gājām uz veikalu pēc banāniem. Man bija lietusmētelis un otrs lietusmētelis lieliski kalpoja kā ratu plēve, kurai es, protams, neesmu pacentusies veltīt naudu, jo drīz taču vajadzēs citu plēvi sēžamratiem.
Banāni ir, ābolus sagriezu (to es labi atceros, ka veselus ābolus jau nu neviens nevārīja!) zvanu mammai - kā tur bija tie āboli jātaisa? Viņa neatceras, bet esot bijis jāsterilizē kā kompotus un tādu atrakciju viņa netic, ka es varēšu veikt bez rūpīgas uzraudzības. Viņai taisnība, bet tikai tiktāl, ka man nepatīk ķēpāties, tāpēc nolēmu konsultēties ar Googles tanti. Googles tante iesaka n-tos variantu, bet visus tādus vispārīgus, daži liek sterilizēt, citi nē, daži liek daudz cukuru, citi vispār tikai garšai. Ej nu saroti!
Es nolēmu izvilkt vidējo aritmētisko un izdomāju taisīt savu recepti, un pēc mēneša paskatīties, kā tas darbojas. Uzvārīju ābolus kopā ar banāniem un pieliku tikai 1kg cukura, kas man likās pietiekoši garšai. Protams, vārīšana jau nevarēja beigties bez ekscesiem, un tas pats nieka kilograms palēnām sāka piedegt pie katla apakšas, bet es to laikus pamanīju un zaptes garšai principa nevajadzēja mainīties. Bet, lai nevienam nesaraucas deguns, parakņājos garšvielu plauktā un domāju, ko pielikt, paprika laikam nederēs, cepamais pulveris arī nē - o! bet kanēlis varētu derēt - pieliku kanēli, arī garšai.
Tad sākās duršļakošana jeb kā būtu moderni teikt - darbs ar caurduri, izcaurdūrēju visu katla saturu un sanāca tikai 2,5l zaptes. Nu labi, eksperimentam pietiks. Vāciņus likšu rīt, parastos. Lai tā zapte atpūšas un lai tikai pamēģina saskābt! Katls arī būs jāberž, eh,.. āboli, ābolīši, bet pie diviem litriem jau es neapstāšos - tas nu ir skaidrs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru