Pēterim Emīlam pamazām ir jāsāk iepazīties ar dažādu ēdienu garšām, jo pēc mēneša viņam vajadzētu sāk uzēst kaut ko pieaugušāku par mammas pienu.
Bet cīņa mums norisinās skarba. Lauku āboliem Pēteris pateica kategorisku - nē, vismaz pagaidām. Vienkārši stūma ar savu mazo mēlīti visu no mutes laukā. Cik mutē ieliec, tik izstumj - pēc viņa varētu nomērīt zeltlietu svarus, ar tādu precizitāti viņš izstūma laukā mutē iekrāmētos ābolus.
Nākošais cīņu uzsāka kartupelis. Kartupelis Pēterim patika varbūt par gramu vairāk. Sākumā viņš brīnījās ar sejas izteiksmi - ko tā mamma atkal mēģina viņam iesmērēt - bet kaut kas varbūt arī viņa vēderā nonāca. Par to, protams, ir maksājama zināma cena. Viss pa perimetru ir apspļaudīts ar kartupeli un tāpēc ir nepieciešams īpašs aizsargtērps ne tikai mazajam ēdājam, bet arī man, jo Pētera rokas taču iet pa gaisu, un principā arī istabu vajadzētu noklāt ar aizsargdrānām. Es gan pagaidām esmu bijusi slinka, un Pēterim ir iegādāta vien viena vienīga nīkulīga plēves lacīte. Tad nu lacītei tiek par divām!, jo ēšanas laikā Pēteris ēd ne tikai kartupeli, bet piekož arī savas rokas, mēģinot iestellēt mutē kā minimums kādus astoņus pirktus jeb vismaz vienu dūrīti, un tam pa virsu stūķē mutē arī lacīti. Acīmredzot, plēve viņam garšo labāk kā kartupelis.
Tā kā kartupelis vismaz kaut cik tika atzīts, šodien mēģinājām kabaci. Nu bet galīgs ūdens tas kabacis - kā tādu vispār var ieteikt bērnam ēst - es pagaršoju viebdamās. Man gan nekad nav īpaši garšojuši kabači. Bet tā kā konsistence bija ļoti ūdeņaina, varētu teikt, ka kabacis cīņā ar pārējiem produktiem pagaidām ir uzvarējis. Tad jau sanāk, ka teicienā - mūsējie ir malači, pretinieki - kabači - ir tikai daļa taisnības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru