Šodien nojauca manas pagātnes lieciniekus - Stradiņu slimnīcas galvenas ieejas stabus. Tie stabi taču nevienam netraucēja un droši vien stāvēja no paša Stradiņa laikiem. Bet tagad būšot moderna iebrauktuve, ar pulti droši vien. Gājām šodien garām ar Pēteri Emīlu un es painteresējos, kāpēc tos jauc nost. Un tā es tur stāvēju un skatījos, kā ar dobju būkšķi, atsitoties pret asfaltu, nokrīt mana bērnība - mēs taču bērnībā ar omu tiem stabiem gājām garām uz Āgenskalna tirgu, un man vienmēr tie likās tādi lieli un vareni. Ir tik savādi, tu ej pastaigāties un pēc pusstundas vairs nav daļa tavas bērnības, nolīdzināta līdz ar zemi, un Pēteris jau atcerēsies citus vārtus - elektroniskos. Nē, man nav nekas pret progresu, bet vai tiešām tie Stradiņa vārtu stabi kādam skrēja virsū?
Man atmiņās paliks ne tikai mana bērnība, bet arī Pētera bērnība. Mani prieki par kabaci bija lieki, šodien viņš atkal atcerējās, ka māk uztaisīt prrrr skaņu ar lūpām - nu to skaņu, ar ko attēlo mašīnu motoru - un kabacis dziedādams lidoja no mutes laukā! Es smējos pilnā kaklā, nekādi nevarēju novaldīties, - un tagad Pēterim šādas izdarības liksies kā jautrs joks, ko noteikti vajag atkārtot mammai par prieku nākošajās ēdienreizēs.
Bet visskaistākie ir Pētera smiekli. Nezinu, vai tie kādreiz var likties pierasti un ierasti. Tie ir kā mazi zvārgulīši, kas dod neizsakāmu prieku un spēku, ko iepriekš nekad nebiju izjutusi. It kā Ziemsvētku vecītis vismīļāko dāvanu dāvātu katru reizi, kad dzirdi priecīgi guldzošos zvārgulīšus. Tajā brīdī tu saproti, ka tiekties pēc naudas, varas vai slavas ir pilnīgi nevajadzīgi, jo ir augstākas vērtības - mazie guldzošie bērnības liecinieki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru