Rindās stāv visi Latvijas bērni, kas vēlas ietrāpīt uz valsts apmaksātu veselības aprūpes kaut ko. Pēteris Emīls trīs mēnešus stāvēja rindā uz sonogrāfiju, nebija nekur jāsteidzas - standarta procedūra, tāpēc Pēteris varēja arī pagaidīt, kad pienāks valsts rinda.
Šodien, gandrīz svētku tērpā, par to, ka rinda sagaidīta, dodamies uz Vienības gatvi. Aizejam pie vajadzīgā kabineta, viens bēbis jau priekšā, nu gaidīsim savu kārtu. Bet, skatos, kabinets tukšs, kluss un tumšs. Šitā jau var Pastardienu gaidīt!, - jāiet meklēt kāda tante, kas apgaismos mani un kabinetu.
Pirmā tante bija nikna un, lai atvairītu manu uzbrukumu, uzreiz ķērās pie sava salmiņa - jums ir ielas apavi! te ir nodaļa! ko jūs iedomājaties?! Es neiedomājos neko, saku, ka man vajag sonogrāfijas tanti. Ak tā? Šī esot atvaļinājumā. Pie sevis nodomāju, ka mēs neesam ar pliku roku ņemami un skaļi pasaku, ka vispār mums ir pieraksts. Tas ir dzelžains arguments un tante nosaka, ka labi, iešot painteresēties, kas par lietu.
Izrādās sonogrāfijas tante tik tiešām ir atvaļinājumā, bet neviens nav pacenties ne mūs, ne pārējos šodien gaidāmos viesus pārcelt uz citu dienu. Palīgā atsteidzas cita daktere un saka, ka mūs glābšot, bet neesot aparāta, jāgaida. Izrādās aparāti šeit staigā, tad nu mēs gaidām, kad aparāts atnāks no citas nodaļas. Aparāts atnāk, bet aizmirst sarunāt ar vadu, ka arī vadam būtu jānāk līdzi. Tantes pamana tik pēc kāda laika, ka aparāts nedraudzējas ar elektrību, un iet pakaļ vadam. Atnāca arī vads, bet ar to jau nekas nav līdzēts. Aparāts mīl tikai savu saimnieku un spītējas, atkal nekā, tantes izmisušas plēš matus un vaimanā pēc vēl citas dakteres, lai šī nāk iestellēt aparātu. Gaidām dakteri, kas pierunās aparātu strādāt, šī atnāk, dzirdami burvju klikšķi vai varbūt aparāta iepliķēšana, un aparāts ieklepojas, un ir pie dzīvības. Urā!
Nepaiet ne stunda un mēs esam sagaidījuši, ka dzīvā rinda sāks kustēt. Visu šo laiku mazie bērni pacietīgi pēta viens otru blakus telpā un pārceļ savas sarunas arvien augstākās toņkārtās. Kad gāja pēc otras dakteres, Pēteris jau diezgan skaļi un neapmierināti runāja. Sarunas skaļums bija apmēram tāds kā tramvajā iekāpušas kundzītes saruna ar pakurlu kaimiņieni par pērnajiem tomātiem. Tātad skaļi, un tā bija vēl tikai runāšana. Bet tantes tas dzina izmisumā, jo viņas saprata, ja šitik skaļi runā, kas būs tad, kad sāksies bļaušana, tāpēc viņas skraidīja arvien ātrāk.
Beigās tikām klāt, un šī visa jezga bija tik dēļ burtiski zelta piecām minūtēm, kuras valsts mums lika gaidīt trīs mēnešus. Bet nekas, dažas lietas dzīvē ir arī jāpagaida - un viss notiek!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru