Šodien, pabāžot galvu pa durvju spraugu, secināju, ka vasara mūs ir neatgriezeniski pametusi līdz citai reizei. Aukstums un drēgnums uzbrūk no visiem stūriem un gribas jau vilkt ārā Raini ar tētiņa tekstu - vecais dēls, vai durvis vaļā? - durvis cieti aizvērtas. Nu, paldies Dievam, mēs ragavas taisījām vasarā, tātad apkures katls ir nomainījies un to var mierīgu sirdi slēgt iekšā un drēgnumu dzīt projām.
Diemžēl neko nevar ieslēgt ejot ārā, tur jāizmanto citi līdzekļi, un flipflopi nav to sarakstā. Šodien likās tik dzestrs, ka vilku laukā vienu no Pētera Emīla kombinezoniem, jo viņš taču tagad pārvietojas atvērtajos sporta daļas ratos. Pēterim jau nepatika jaciņa, ko vilku viņam mugurā, tā, ka cerība, ka viņam pēkšņi būs iepaticies pavasarī nīstais kombinezons, bija visai vāja. Pēteris nikni bļaustījās, kad es viņam vilku kombinezonu, un izrādīja savu neviltoto sašutumu, ka tiek iekonservēts vai - varētu arī teikt - ielocīts aploksnē, ko var nosūtīt pa pastu. Aploksne tika ielikta ratos un ceļoja. Pa pastu es Pēteris nesūtīju, mēs vienkārši gājām uz kafejnīcu satikties ar draugu.
Pēteris bija tik laimīgs, kad aploksne tika atvērta un viņš varēja padzīvoties uz brīvām kājām. Atpakaļceļā viņš bija tik noguris dusmoties uz savu ielocīšanu aploksnē, ka aizmiga, un mājās es aploksnīti uzmanīgi vēru vaļā, lai mazais adresāts nepamostas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru