Kā zināms, bērni māca vecākiem pacietību, un jo viņi kļūst vecāki, jo vairāk pārbauda vecāku pacietību. Par Pēteri Emīlu cilvēki ir izteikušies, ka viņš ir netipiski pacietīgs zīdaiņa vecumam - pacietīgi ilgi vingro, pacietīgi ilgi nečīkst. Vienīgi uz ēšanu viņš nav pacietīgs. Ja gribēs ēst, uztaisīs skandālu kaut Romas vidū! Un īpaši, ja mamma ir klāt, tad tas pieprasījuma bļāviens ir daudz skaļāks un neatlaidīgāks.
Tā nu mēs ar Pēteri Emīlu mērāmies ar pacietību - kurš kuru. Teiksim, jau gandrīz mēnesi Pēteris pagaršo (ar manu cerību, ka ēdīs) pieaugušo pārtiku. Konkrētā gadījumā - dārzeņu biezeņus. Viņš visu šo laiku cītīgi stūma biezeņus laikā no mutes, respektīvi, kādas trīs maziņas pus kafijkarotītes pagaršo, ko viņam dod, un, kad ir skaidrs, stumj tik visu laukā. Man jau sāka zust cerība, ka Pēteris jebkad ēdīs normālu pārtiku. Bet, acīmredzot, mana mēnesi ilgā cīņa un pacietība sāk sist pāri Pētera pacietībai spļaut visu ārā, un viņš jau divas dienas pēc kārtas ir apēdis apmēram divas tējkarotes dārzeņu, kas man jau liekas kā pilnīga Trojas ieņemšana!
Vēl es pamazām vai reizēm sāku vinnēt cīņā par rīta celšanos. Nu negribas katru rītu septiņos celties, tad nu, kad jaunskungs pamostas un diskutē par vēlēšanu rezultātiem, es izliekos par beigtu un guļu, skaidri paužot, ka man politika neinteresē septiņos no rīta, un pēc laiciņa šī stratēģija iedarbojas, un Pēteris atkal nolūzt. Galvenais ir pārliecinoši gulēt un izlikties, ka ir nakts vidus, un sarunas par politiku ir nevietā. Tā mēs mācāmies pacietību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru