Caurvējš

Manas attiecības ar adīšanu nav uzlabojušās, bet pēc pirmās cīņas ar zeķītēm man ienāca prāta uzadīt Pēterim Emīlam cepurīti, ziemai. Cik tad tur daudz tā darba, maza taču tā cepurīte. Domāts - darīts.

Atkal izvilku biezo, zaļo dziju, ko sākotnēji biju nopirkusi zeķītēm, un no kuras zeķītes negribēja adīties. Paņēmu paraudziņu - Pētera pirmo adīto cepurīti, kas viņam tagad sen jau par mazu, - un ņēmos skaitīt un rēķināt, cik tad valdziņu vajadzētu šim brīnumam. Cīnījos, plosījos, atkal kādu diennakti adīju un kaut kāda cepurīte sanāca, bet adīšanas laikā to nekādi nevarēja Pēterim piemērīt. Nu kā tad es tādu adatainu kušķi likšu viņam galvas un acu tuvumā? Tāpēc viss notika uz acumēru.

Acīmredzot, manam acumēram vajag brilles, jo cepurītes apkārtmērs iznāca nu tāds uz viengadnieka pusi, bet cepurītes garums - uz trīs mēnešu bēbja pusi. Tā nu man radās lielisks piemērs - kādu cepuri nevajag adīt.

Nu nekas, bet es jau neapstāšos pie pirmās neveiksmes! Tāpat kā stāstā par sliktu baletdejotāju, kam vainīga grīda, man likās, ka varbūt atkal ir vainīga dzija, tāpēc ņēmu citu - vienkāršu baltu vilnas dziju. Atkal briesmīgas galvassāpes radīja valdziņu aprēķini, bet, adot secināju, ka šī cepurīte viennozīmīgi ir lielāka. Valdziņi man sanāca tādi plaši, plaši, bet kopumā adāmais objekts tomēr līdzinājās cepurei. Uzadīju un gāju piemērīt! Ooo, jā, šī cepurīte nepārprotami bija lielāka par pirmo, Pētera galva pilnīgi pazuda tajā - līdz degunam. Pamērīju arī sev - tā tīri neko, veidojot pieglaustas frīzūras, es pat varētu to valkāt. Tātad mans acumērs acīmredzami nekur neder! Bet mana apņēmība sasniegt mērķi parasti ir dzelžaina, un es neapstājos arī pie otrās cepurītes, kura, starp citu, aizceļoja līdzi Gerdai uz Angliju, jo Gerda bija sajūsmā, ka viņai būs tāda pati cepurīte kā Pēterim, tikai lielāka.

Trešajai vajadzēja būt īstajai, jo cik tad var neveikties! Es pat pa ceļam izārdīju zaļo cepurīti, lai man acu priekšā nebūtu slikta piemēra, un atkal cīnījos, un galu galā pabeidzu otru baltu cepurīti. Nuuu, ja tā labi pastiepj, un tā kā valdziņi ir tik plati, ka pa tiem var brīvi staigāt caurvējš, Pēterim cepurīte der. Un vismaz bumbulis ir uztaisīts zaļš, lai arī zaļā dzija kaut reizi savā dzijas mūžā tiktu izmantota. Tiesa, cepure ir tāda caurvējaina, bet tas nekas, apakšā var pavilkt sienamo kokvilnas cepurīti un uzlikt šo pa virsu - Pēteris jau ir izmēģinājis un izskatās pat diezgan labi. Taisnības labad gan jāsaka, ka šis brīnums mazajam brīnumiņam derēs tikai šajā sezonā, bet līdz nākamajai sezonai varbūt mamma adīšanas prasmes būs uzlabojusi ar, teiksim, kādas šalles adīšanu treniņam.