Tā kā Pēteris Emīls ir iekāpis septītajā mēnesī, viņam ir atļauts ēst gaļu. Tāpēc kopš šodienas mēs esam kļuvuši zaļāki un bioloģiskāki, un iepērkamies Dabas dobē.
Dabas dobe piedāvā visu kaut ko, - spēj tik pelnīt, lai to visu nopirktu. No gaļām bija pieejams truša liemenis un jērs. Tā kā man nav ne jausmas, kas ir truša liemenis, un man ir aizdomas, ka tas ir mans Rodžis - tikai bez ādas, es atturējos pasūtīt liemeni, jo Rodža klātbūtnē man būtu neērti ķidāt viņa radinieku. Turklāt man varētu arī palikt vāji ap dūšu, jo pēdējā reize, kad es piedzīvoju kādu nebūt dzīvnieku sadali bija apmēram pirms gadiem piecpadsmit. Mani gan tas pārāk nesatrauca, bet tikai tiktāl, kamēr man tas pašai nav jādara, jo man pat ir nedaudz bail no lielām zivīm, - kur nu vēl no truša liemeņa.
Tāpēc Pētera ēdienkartei tika upurēti ekoloģiskie jēra medaljoni. Kas to lai zina, kādi tie ir - bet vajadzētu būt kaut kādām medaļām. Šovakar tās jēra medaļas par bargas cenas nopelniem atnāca līdz mums. Izrādās, ka medaļas pasniedz ar kaulu pa vidu - tādu zvaignīgu mugurkaula gabaliņu. Sasodīts! Es jau biju saposusies malt gaļu, bet izrādās, ka jāvelk ārā lielais duncis un jānodarbojas ar rokdarbiem. Tā nu es tur kādu pusstundu cītīgi ar nazi, tāpat kā izšuvējas ar adatu, aplodāju visus tos zvaigžņotos kaulus un tiku pie tīras gaļas, jāatzīst, ne pārāk izcilas, bet vismaz šis jērs bija ēdis eko normām atbilstošu zāli.
Un tad sākās, kā man sākumā likās, vieglākais posms - malšana gaļas mašīnā. Mūsdienās čuguna gaļas mašīnas neviens vairs nelieto, tās stāv kā interjera priekšmets uz rakstāmgalda un tur pildspalvas vai uz virtuves attāla plaukta kopā ar salmeņu kompozīciju, vai nomestas aiz šķūņa dzelžu čupā. Jo mūsdienās gaļu nopērk maltu vai palūdz samalt veikalā, bet visu pārējo var vai nu blenderēt, vai likt darboties kādai citai multifunkcionālā virtuves kombaina podziņai. Bet manā mājā gaļas mašīna dažādu iemeslu dēļ joprojām izpildīja malšanas funkciju. Es gan pati to nebiju kustinājusi miljons gadus un tikai no bērnības atceros, kā tā saliekama un kā visas detaļas rūpīgi pēc darba mazgājamas.
Tad nu nodīrātais jērs tagad dabūja trūkties un pamazām līda iekšā mašīnā, bet, mīļā stundiņ!, cik tas jērs ir spītīgs! Šitik fizisku darbu es sen nebiju darījusi (izņemot, protams, Pētera nēsāšanu ikdienā). Un tā es vairāk nekā stundu karoju ar jēru, lai tikai sagatavotu jēlās gaļas materiālu Pētera ēdienkartei. Ir nu gan tiem pavāriem smags darbs. Un lai viņš man pamēģina tikai neēst to jēru, cik tur bioloģiskas zāles un manu sviedru liets!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru