Pēteris Emīls trenējas būt līdzsvarā ar dzīvi. Tiklīdz kā viņš iemācījās rāpot, nākošajā dienā Pēteris sāka trenēties sēdēt. Un es beidzot sapratu, kāpēc viņš, nostājoties četrrāpus, reizēm izstiepa vienu kāju uz sāna un šūpojās, izrādās tā viņš trenēja svara pārnešanu. Gudrinieks!
Ja rāpot mācīšanās bija tīrie ziediņi, jo notika filozofiski spriedelējot par dzīvi, tad sēdēt mācīšanās ir riktīgi auglīši, jo notiek ļoti skaļi. Fundamentālākā problēma ir Pētera viedokļu atšķirības ar savām kājām, jo kādas pāris dienas kājas absolūti neklausīja savu mazo pavēlnieku. Pēteris noliek dubsi sēdus, bet kājas dara, ko grib, - taisa špagatu, samežģās vai saritinās kamolā un Pēteris nikni lamājas, sten un pūš, jo netiek ar tām galā.
Kopš vakardienas Pēteris ir pierunājis kājas nolikties ērti sēdēšanai. Bet tad sākas cita problēma - kā noturēt līdzsvaru. Vakardien mums gāja skaļi! Kā Pēteris apsēžas, papriecājas, pavicinās ar rokām - tā bums! galva pret zemi. Tad seko divas sekundes ilgas pārdomas, kā laikā seja pārvēršas it kā Pēteris būtu uzkodis skābu citronu, un tad seko bungādiņas stindzinošs apvainojies bļāviens.
Pēteris ir ļoti neatlaidīgs, jo nekas viņu nespēj novērst no domas par sēdēšanu. Rezultātā vakardiena bija ļoti skaļa, bet šodien jau iet labāk. Acīmredzami, līdzsvars pamazām sāk draudzēties ar Pēteri, un viņš krīt krietni mazāk. Ātri gan tie bērni visu saprot, burtiski pa stundām!
Aiga, ļoti forši tavi ieraksti! Lasu un priecājos, un atceros, kā gāja ar pirmo bērnu un atsvaidzinu zināšanas par to, kā ies ar otro :)))
AtbildētDzēstMan prieks, ka citiem prieks! :) Pēteris Emīls arī ļoti cenšas visus priecēt. :)
AtbildētDzēst