Dumpis

Šodien mēs ar Pēteri Emīlu pieteicām dumpi nekaunīgiem taksistiem.

Braucam uz bērnu poliklīniku, kas atrodas Grēcinieku ielā un kur ir tikai maksas autostāvvietas ar Vecrīgas cenām, un ar sakostiem zobiem nolēmām maksāt Vecrīgas cenas, jo bezmaksas vietu pie poliklīnikas nav. Acīmredzot, slimnieki drīkst slimot un braukt ar mašīnu tikai tad, ja kabatā ir LVL 1,40 stundā. Mēs gan neslimojam, bet vai tad kādam tas ir jāzina?

Piebraucam pie poliklīnikas un, eku šeku, kāds pārsteigums - visas vietas pilnas un kā parasti vienā no nedaudzajām stāvvietām stāv nevienam nezināmais Vita-Taxi taksis, kas alkatīgi gaida mazos bērnus. Tā kā šī jau bija kurā reize, kad stāvvieta bija pilna un šīs firmas taksis gozējas stāvvietā ar visu šoferi, un, dabiski, nemaksā par savu stāvēšanu, mans pacietības mērs bija pilns un es gāju ar viņu aprunāties par dzīvi, paskaidrojot, ka šīs autostāvvietas ir paredzētas tiem, kas maksā par tām.

Protams, ka šoferim nepatika mana dzīves filozofija, un viņš jau pēc pāris maniem teikumiem, kā spāņu toreadora nokaitināts bullis, izlēca no takša un bruka man virsū ar tekstu, lai vispirms ienācos nerunāt rupjības. Tas gan mani mazliet pārsteidza, jo es nekādi nesapratu, kura vieta teikumos, kas sākas ar “atvainojiet” un turpinās ar “esiet tik laipni”, varētu tikt uzskatīta par rupjībām. Tomēr, iespējams, ka taksists par rupjību uztvēra faktu, ka kāds viņam atļaujas kaut ko aizrādīt, - kā lai zina, kāda kuram ir rupjības definīcija?! Taksists bija ļoti nikns par manu neatlaidību viņu dabūt prom, tāpēc viņš man burtiski nāca virsū, un, ja tas būtu noticis kādā Maskavas forštates attālākā stūrī, iespējams, es šo sarunu beigtu, kā minimums, ar personīgu poliklīnikas apmeklējumu. Visvairāk laikam taksistu sakaitināja mana mierīgā runāšana un nereaģēšana uz apvainojumiem, bet es vienmēr šādās situācijās izturos pēc principa - ar trakiem vajag pa labam, pieklājīgi un mierīgi.

Tā kā taksists nekur netaisījās braukt un mūsu laika limits diskusijām par dzīvi strauji tuvojās beigām, man tomēr vajadzēja izteikt kādus ceļa vārdus, un šoreiz tie bija likumsakarīgi, - ka mēs parūpēsimies, lai rītdien mātēm būtu kur novietot savas mašīnas. Tālāko lavīnu es jau vairs neklausījos. Tā kā es gandrīz vienmēr izpildu savus solījumus, stundas laikā parūpējos, lai taksis tur vairs nestāvētu.

Latviešiem iedzimtā bālā zēna Cibiņa kautrības un vainas apziņa mani, protams, tirdīja par to, ka esmu rupjajam taksistam atņēmusi darbu, bet mierināju sevi ar domu, ka varbūt vismaz vienai mammai tāpēc bija vieta, kur nolikt mašīnu. Un, dabiski, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, bet vismaz viens pusslims bērns nebija jānes uz poliklīniku pa vēju, bet varēja nokļūt pie ārsta ar gandrīz desmit soļiem.

Pēteris dziļdomīgi paskatījās manī, nopūtās un piekrita.