Laimes spēle

Vai jums neliekas, ka dzīve bieži vien ir laimes spēle? Dažkārt taču vari darīt, ko gribi, bet vienalga notiek tā, kā rakstīts zvaigznēs. Tā nu mēs ar Pēteri Emīlu arī ik pa laikam spēlējam laimes spēles.

Atsākām iet peldēt un tā būs laimes spēle, vai mums atkal uzšķaudīs kāds iesnains onkulis vai tante, vai tomēr nē, un peldēšanas kursu pabeigsim. Tāpat es ik dienas Vecrīgā spēlēju laimes spēles ar parkošanās automātiem - būs stunda par LVL 1,40 vai - stunda par LVL 2? Turklāt vēl visur nav nomainīti automāti un daži no tiem neņem pretim viena lata monētas. Atkal laimes spēle - vai es skraidīšu apkārt, diedelējot katram garāmgājējam vienlatnieka izmainīšanu, vai automāts būs labvēlīgs un ņems latu pretim. Šā visa iespaidā mans maks patreiz sver kādu puskilogramu, jo ir pilns ar dzeltenajām un piecdesmitnieku monētām, jo, ja nu atkal gadās ļaunais parkošanās automāts, kam uzspļaut vienlatniekam.

Šodien sava mazā laimes spēle bija Pēterim. Atnāca ciemiņi un mazais pusotru gadu vecais ciemiņš Matīss gribēja pagaršot Pētera pirktus. Kāda runa? Ja grib pagaršot, Pēteris dod arī. Jo pirktu pagaršošana Pēterim patīk visos variantos - gan savējo ēšana, gan arī variants, kad mamma mazliet iekož Pētera pirkstos - tas viņam pat liekas varen smieklīgi. Ar šādu dzīves pieredzi apveltītais Pēteris droši deva Matīsam pagaršot pirkstus, bet Matīss, acīmredzot, domāja, ka varbūt tie ir sava veida mazi, jauni cīsiņi, kurus vajadzētu nokost. Tā nu Pēteris uzzināja, ka tie, kam ir zobi, dažreiz mēdz arī iekost stipri, bet Matīss uzzināja likumsakarību, ka, kožot svešos pirktos, izceļas liels troksnis.

Bet katra laimes spēle mums vai nu kaut ko iemāca vai kaut ko dod. Tāpēc jau ir tik interesanti, ka dzīve ir pilna ar spēlēm, pat, ja tās kož!