Pēteris Emīls jau kādu laiku ir uzsācis pārvietoties četrreiz stabilāk, nekā to dara pieaugušie - četrrāpus. Diena, kad Pēteris iemācījās rāpot, īsti nav nosakāma, jo nezinu, no kuras dienas to rēķināt.
Pirmie pārliecinošie Pētera četrrāpus spertie soļi bija jau sen, kādu mēnesi vai nedēļas trīs atpakaļ, un bēbīšu terminos tas nozīmē sen. Bet pirmos divus, trīs soļus Pēteris vienmēr paspēra it kā garām ejot un turklāt pats nemaz nepamanīja, ka viņš tos pasper. Kopš pirmās reizes vairākkārt redzēju, ka viņš ik pa laikam stabili paiet uz priekšu kādus divus vai trīs soļus. Parasti tas vienmēr notika treniņa rezultātā - šūpo, šūpo savu četrrāpus uzstutēto mazu dubsi un tad pēkšņi, it kā viņš tūlīt nokavētu ātrvilcienu, steidzīgi pasper divus trīs soļus, un apstājas, un brīnās - hmm, dīvaini, kāpēc es tagad atrodos mazliet tālāk kā iepriekš.
Pirmā reize, kad Pēteris apzināti un mērķtiecīgi rāpoja uz priekšu, bija pirms kādas nedēļas. Bija iemesls. Bijām ciemos un Pēteri ieinteresēja kāda mantiņa un viņš pēkšņi saka rāpot pēc tās. Bet tā kā tas bija ciemos lielā burzmā un apjukumā, man likās, ka varbūt tas bija tā nejauši, jo mājās Pēteri var kārdināt, ar kādām mantiņas grib, neviena tā nespēj viņu ieinteresēt, lai rāpotu pēc tās, pat mobilais telefons ne.
Bet vakar es izdomāju, ka jāparāda viņam kaut kas nebijis - čaukstošs un krāsains. Par upuri krita oranži plastmasas dārza virtuves piederumi, kas stāvēja čaukstošā iepakojumā. Oranžā paciņa Pēteri vakar uzrunāja tik ļoti, ka viņš momentāni, ieraugot paciņu, metās rāpot pāri pus istabai, lai dabūtu kāroto lietu. Šodien iemēģinājām oranžu dārza galdautu un vēl šo to, un secinājums ir viennozīmīgs - Pēteris nerāpo uz pasūtījuma, bet rāpo tikai pēc lietām, kas viņu īpaši interesē - šodien tās bija oranžā krāsā. Tāpēc mazā dzeltenā vardīte skaudīgi lūkojās no paklāja uz oranžajām Pēteri interesējošām lietām.
Acīmredzot, Pēteris rāpot mācēja jau agrāk kā septiņarpus mēnešos, vienkārši viņam netika piedāvātas pietiekoši interesantas lietas. Ak, jā, no šodienas arī trusis Rodžers ir ierindojies interesanto lietu sarakstā, jo ir taču rudā krāsā. Bet labi, ka Pēteris nemetas viņam pakaļ katru reizi, kad ierauga, - tikai tad, kad Rodžis pienāk tuvu klāt - tad ir vērts ieķerties viņam spalvā un izpurināt vasaras putekļus! Un Rodžis pacietīgi pacieš purināšanu, vismaz pagaidām - laikam saprot, ka Pēteris ir pārāk mazs iedzīvotājs un uz viņu nav vērts apvainoties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru