Šodienas pastaiga svaigā gaisā man atsauca atmiņā JRT izrādi Ledus. Toreiz aktieri ņēmās ar ledu, spļaudījās ar citronu mizām un skatītāji pa to laiku vēroja pornogrāfiska rakstura komiskus, un stāsts bija mazliet par ledu. Un Hermanis tika nēsāts uz rokām, un neviens pat necentās apšaubīt viņa ģenialitāti režijā, atskaitot tādus režijas interesentus, vērotājus un diletantus kā mani. Jo man bija tas gods izmantot atsevišķus Hermaņa pielietotos režijas paņēmienus kādus pāris gadus pirms viņa - savos vidusskolas dramaturģijas veikumos. Un interesanta bija apziņa, ka..ooo, es to darīju jau senāk par Hermani un tagad viņu visi uzskata par režijas ģēniju. Nē, saprotiet mani pareizi, man nav nekas pret Hermani, gluži otrādi viņš man tīri labi patīk, bet, acīmredzot, režijā tāpat kā ar ledu, ne vienmēr var izdomāt jaunu Ameriku. Tā es domāju par Ledu un ledu, kamēr staigāju pa ledu.
Un ledus šoreiz bija dažāds. Avotu ielas posms no Stabu līdz Marijas ielai, kur, varētu teikt, ka sākas glaunāka civilizācija par Avotu ielas iedomāto nomali, pretendēja uz Rīgas domes izslavēto dārgo slidotavu. Tīrs spogulis ar ūdeni pa virsu. Un Rīgas domei pat īpaši nevar pārmest, ja nu jūs nejauši salauztu kāju, jo pārsvarā visapkārt ir privātmāju īpašnieki, kas ledu laipni atstāj laikapstākļu ziņā. Citreiz būs jāņem līdzi slidas! Man ir. Tātad baltas, skaistas - tieši piruetēm domātas.
Tur, kur sākas civilizācija, sākas arī prātīgāka attieksme pret ledu un miesas bojājumu nodarīšanu potenciālajiem kritušajiem - Marijas iela un Operas rajons jau ir tīri ciešami. Un, ja jūs pārvietojaties tikai tur, tad pat iedodaties nevarat, ka namsaimnieki ir nodrošinājuši iespēju slidot tuvīnajā Avotu ielā. Tāds nu ir tas ledus. Dažāds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru