Šodien konstatēju, ka laikam ir noticis brīnums. Ārā -15 vai vairāk grādu, un es pilnīgā mierā varu veikt apmēram divdesmit minūšu garu pastaigu bez drebināšanās!
Nē, nu citiem cilvēkiem varbūt tas ir normāli, bet mans iekšējais termometrs normāli neatbilst Latvijas ziemas frekvencei. Pie -5 grādiem es uzskatu, ka ir iestājusies ziema, pie -7 man jau salst jebkura biezuma ziemas drēbēs un pie -10 es vienkārši sakožu zobus un ātri pārskrienu no punkta A uz B, un pacietīgi gaidu marta beigas, kad beigsies sasodītie mīnusi. Ja iet pāri -12, tad to uzskatu par dabas katastrofu un labprāt neietu pakaļ pat pienam un maizei!
Teorētiski mani sildot kaut kādas rezerves, bet es tās rezerves patreiz neredzu, varbūt tās ir paslēpušās kaut kur zem ribām. Bet man pašai liekas, ka mani silda dubultā asinsrite! Un tas tiešām ir pārsteidzoši - nekad nedomāju, ka pienāks tāda ziema, ka man nesals ļoti vidējā ziemas jaciņā. Redz, ko tas mazais iemītnieks spēj!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru