Nu tā mēs dzīvojam tajos krīzes laikos,.. pa svētkiem. Mani vakar baroja ar ikriem, miljoniem lašu un nēģu, un vēl ar cūkas cepešiem, un ar latviski sutinātiem kāpostiem. Liels rasols! Vakara beigās likās, ka mans vēders ir pieaudzis apmēram piecas reizes, mazulim vairs nav vietas un viņš drīz sāks tos kāpostus mest man pretim un protestēt, ka vajag taču domāt ar galvu!
Jutos kā Ziedoņa Kroko, kas ir norijis naglas, āmuru un hanteles un staigā apkārt, velkot pa zemi savu lielo un smago vēderu. Kroko un Dīls ir viena no manām mīļākajām pasakām un jau no bērnības savu pārēdušos vēderu parasti asociēju ar krokodilēnu, kas ir vai nu sarijies visādus dārzniecības priekšmetus, vai ir norijis lapiņu un kunkst par to, ka deg vēders.
Bērnībā man vecāki lasīja visu kaut ko, gan n-tās latviešu tautas pasakas, gan tautasdziesmas dziedāja, gan Alisi lasīja, gan mūsējo Ziedoni -, bet tas Ziedonis kaut kā visvairāk uzrunāja. Man šķiet, ka viņa pasakas arī bija tās, kas mani piesaistīja pie patstāvīgas lasīšanas ap deviņiem gadiem, jo līdz tam mani vajadzēja ar koku dzīt lasīt grāmatas. Toties, kad lasīšanas slūžas bija atvērušās ar Emīliem un pat aizdomīgi biezo Karlsonu, pāris gadu laikā tika izlasīta visa mājās pieejamā bērnu literatūra (un tas nebija mazs daudzums!). Divpadsmit gados es nospēru mammai Dziedoņus ērkšķu krūmā un četrpadsmit gados tētis ar gariem zobiem man iedeva Meistaru un Margaritu ar repliku, ka šitā man būšot par sarežģītu, bet, ja nu viss pārējais ir izlasīts, tad lai mēģinot. Redz, ko viens Ziedonis var izdarīt!
Nu nez, kā mūsdienās tos bērnus lai piespiež lasīt? Neviens taču neko nelasa! Varbūt būs jāmēģina ar Hariju Poteru vai to pašu Ziedoni. Tādus ilustratīvus rakstniekus laikam jāizvēlas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru