Pie mums vēl ir ziema. Un ko varētu darīt sniegiem un lediem pārbagātā ziemā meitene manā stāvoklī? Protams, ka - braukt uz jauniešu ziemas nometni SVV, kas notiek kādus 130km no Rīgas Trikātā, aiz Valmieras, dziļāk Vidzemē.
Atzīšos, man bija mazliet bail braukt. Ne jau no tā, ka tas ir tāds zināms gabaliņš no Rīgas, bet no tā, ka man varētu piemesties nodevīgas muguras sāpes, kas visu maitā un traucē visā piedalīties. Un vēl man bija mazliet bail no ceļa posma Valmiera - Trikāta, jo tas nevarēja būt nekāds rozēm kaisītais ceļš. Bet. Es atkārtošos. Ja mēs nedarīsim visu, no kā mazliet baidāmies, tad mēs pusi dzīves nenodzīvosim.
Un nebija nemaz tik traki. Mugura turējās labi, pieminētais ceļa posms bija kā spogulis, bet prātīgi braucot ne tur vien var aizbraukt, un es pasēju gan uzlīst Trikātas ugunsdzēsēju tornī, gan Valmieras Sīmaņa baznīcas tornī, gan izstaigāties pa lauku purvu un pa abām pilsētu apkārtnēm. Nezinu, cik kilometru tika izstaigāts pa šīm divām dienām, bet tas nebija maz un man mazliet sagura tikai kāju pēdas, bet tikai pēdas. Nu labi, bet, kad bija spēles un rotaļas četrrāpus pa zemi, tad gan es to visu fotografēju - visā par simts procentiem tomēr astotā mēneša beigās nevar piedalīties.
Citi, protams, teiktu, ka man vajadzēja sēdēt Rīgā ar siltām zeķēm un tamborēt sedziņas, bet lai citi tad arī tamborē tās sedziņas, - man vajadzēja līst Sīmaņa baznīcas tornī līdz pašai augšai! Un iedomājieties, cik daudz skābekļa varēja saelpoties un cik daudz pozitīvu emociju iegūt no burvīgiem SVV cilvēkiem! Vai tad tas nav tā vērts?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru