Normāls diennakts ritms būtu iet gulēt ap 12tiem-1niem un celties ap 9niem (ja nav jādodas strādāt). Sanāk apmēram astoņas stundas un ar to pilnīgi pietiek.
Bet man tagad viss ir sajucis. Vakar ap diviem naktī vēl ceļoju internetā un sāku domāt, ieskatoties pulkstenī, ka vajadzētu sevi piespiest iet gulēt. Nekādas miega tinktūriņas vai tabletītes, ko es drīkstētu dzert, man nepalīdz ne drusciņ. Aitu skaitīšana man nekad nav bijusi nepieciešama un varbūt tāpēc nestrādā. Vienīgas, kas mani ieaijā apmēram pusstundas laikā, ir kārtējā Top Gear sērija. Nevis tāpēc, ka sarunas par automašīnām mani garlaikotu, bet tāpēc, ka sērijas ir simtām reižu redzētas, un es tās gandrīz zinu no galvas un varu pie attiecīgās frekvences pļāpāšanas iemigt.
Šovakar pārbaudīšu, vai darbojas Nabucco, - tāpat redzēts neskaitāmas reizes, un tāpēc varbūt dzirdētais būs atstājis super mierinošu iespaidu, lai varētu ātri iemigt.
Paklausījos Nabucco no balkona, - jocīga sajūta. Cik reizes uvertīra ir dzirdēta no skatuves priekšas, apmēram pusmetru virs timpāniem, - skan savādāk. Bungas rīb cauri pēdām un orķestris skan apmēram četrreiz skaļāk. Tagad man likās, ka zāle ir nozagusi daļu skaņas. Nē, nu dzirdēt jau varēja, bet 2.balkons nav mana stihija. To izmantoju tikai tad, kad slinkums pirkt biļetes.
Starpbrīdī papļāpāju ar Mārtiņu Ozoliņu, sen nebijām redzējušies, jo es taču uz kori neeju jau no septembra. Izrādās Sonorei šodien mēģinājums esot atcelts. Un kā nu ne? Mārtiņš diriģē operu, otrs Sonores diriģents dzied uz skatuves un trešais - slims. Koris esot aizsūtīts izglītoties - skatīties operu. Un nav jau tālu jāmeklē, 2.balkonā varēja satikt Sonoristus un parunāt par dzīvi otrajā starpbrīdī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru