Vakar biju uz dzemdību kursiem. Principā man negribējās tos apmeklēt, bet, kad gandrīz katrs, kas par šo tematu apjautājas, uzskatīja par savu pienākumu norādīt, ka - nu vajadzētu gan aiziet uz tiem kursiem, - nolēmu piekāpties sabiedrības spiedienam un paklausīties kursus. Ņemot vērā savu iepriekšminēto nostāju, izvēlējos visekonomiskāko variantu, tā teikt, lai ir ķeksītim - dzemdību nama kursus.
Rīgas dzemdību māja man jau no mazotnes ir likusies ļoti intriģējošs iestādījums sarkaniem ķieģeļiem, kur pa vienu galu ieiet mammas ar vēderiem un pa otru galu iznāk ārā mammas ar paciņām. Kad es biju maza, mani arī sauca par paciņu.
Tā kā viena mana oma kādreiz kādu laiku strādāja maizes ceptuvē, man bija tas gods redzēt milzīgus maizes koveijerus, kas nekad neapstājas un omai pļāpājot ar draudzeni, kura strādāja pie konveijera, draudzene, ne uz mirkli neapstājās un vienlaicīgi pļāpāja un grieza klaipiņos svītriņas. Nepārtraukts konveijers. Kaut ko līdzīgu es biju iedomājusies esam arī dzemdību mājā - viss notiek kā pie konveijera un otrā galā iznāk ārā māsiņa vai brālītis, - man no turienes atnesa māsiņu.
Ilgus gadus dzīvoju pārliecībā, ka arī mani kā mazu paciņu iznesa no šīs ēkas, bet pavisam nesen mana pārliecība tika sagrauta un mamma teic, ka es esot piedzimusi kaut kādā Dzirciemielā, jo Pārdaugavas bērni pārsvarā tika pieņemti tur. Tas mazliet mainīja manu attieksmi pret sarkano ķieģeļu māju, bet burvju konveijera sajūta nemainījās.
Konveijera sajūta nemainījās arī kuros; neuzzināju neko, ko es jau nezinātu. Bet es jau nepārmetu. Kas vēlas, maksā bargu naudu un iet uz kursiem, kur apmācītājas droši vien no ādas lien laukā, bet šeit viss bija vienkārši - kā normālā sarkanā ķieģeļu mājā, no kuras iznes paciņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru