Kā zināms, Limuzīnā Jāņu nakts krāsās Mirttante mūsdienu apģērbu industrijas izgudrojumu šortus nokristīja par čortiem, un man šodien bija atgadījums ar šortiem.
Tā kā Pēteris Emīls ir sev iestellējis nometnes režīmu, viņš šodien jau atkal piecēlās septiņos, lai uz astoņiem būtu gatavs iet brokastīs papļāpāt ar vēl kādiem četrdesmit pieciem cilvēkiem. Diemžēl šodien astoņos no rīta es viņam nevarēju nodrošināt tik plašu izklaidējošu kompāniju, jo esam atgriezušies Rīgā, tāpēc saaicināt četrdesmit piecus cilvēkus uz brokastīm sagādātu zināmas neērtības. Acīmredzami apbēdināts par švako brokastu kompāniju, Pēteris sāka dīdīties uz vēdera un ik pa brīžam skaļi protestēja un paziņoja, ka ir nepieciešams nodrošināt ceļamkrānu, kas pastāvīgi turētu viņa galvu paceltu viņa vietā, jo, ja jūs nemākat ne stāvēt, ne sēdēt, tad gulēt uz vēdera ir neapšaubāmi interesantāk, nekā - uz muguras, bet, lai interesantuma koeficients paaugstinātos, ir jātur pacelta galva.
Līdz pulksten diviem Pēteris bija novedis sev ir kvēlojošam niknumam, jo viņu traucēja ne tikai nogurstošā galva, bet arī vēlme rāpot uz priekšu, kas nekādi nerealizējas, jo šādiem mērķiem, kā zināms, ir nepieciešams kā minimums pacelt uz augšu pēcpusi, un tad var veidoties kaut kas vismaz līšanai līdzīgs.
Tā kā Pēteris slikti panes cīņu zaudējumus jeb panes tos ļoti skaļi, man nācās steidzami kardināli mainīt situāciju, vedot viņu pastaigāties. Es ātri ķēru kas pa rokai un uzvilku savus īsākos šortus, - tādus, kam kabatiņas lien laukā no šortu apakšmalas.
Pilsētas ielās mani šorti nez kāpēc nepalika nepamanīti. Vispirms kāds kungs mani sveicināja ar tekstu - labdien, skaistā māmiņa, bet pēc tam Stradiņu vārtu sargs, plati smaidot, mēģināja norādīt, ka ratiem arī vajagot caurlaidi, jo tiem tāpat kā mašīnai ir četri riteņi - asprāši! Bet laikam tomēr vainīgi ir tie šorti, jo divreiz vienā dienā šādi komentāri nevar būs sagadīšanās. Eh, Pēteri, kādi Tavai mammai saistoši šortiņi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru