Jauns gads vienmēr sākas ar jauniem izaicinājumiem, jauniem solījumiem sev un citiem un ar jaunām izjūtām. Jāatzīst godīgi, ka pirmo reizi dzīvē man bija mazliet žēl šķirties no vecā gada, jo 2011.gads man vienmēr būs īpašs gads - Pētera Emīla piedzimšanas gads. Bet, ja tā pozitīvi skatās nākotnē, tad 2012.gads jau arī nav nekāds peļamais gads, galu galā Pēterim paliks viens gads, un bez Pētera dzimšanas dienas, nav šaubu, būs vēl vesela rinda ar izaicinājumiem un jauniem sākumiem.
Viens jauns sākums man aizsākās aizvakar. Un atkal runa ir par adīšanu. Nē, man adīšana nav vairāk iepatikusies kā agrāk, kā skolas laikā. Es to vienkārši uztveru kā līdzekli vis kaut kam, piemēram, tas ir līdzeklis pacietības nostiprināšanai, Pēteris manu pacietību audzina, bet adīšana nostiprina. Vēl adīšana ir līdzeklis, lai iegūtu pilnu adītu ziemas komplektu - šalli, cepuri un cimdus. Skaists taču tāds komplektiņš. Turklāt, adot šalli, adīšana darbojas ne tikai kā pacietības nostiprināšanas līdzeklis, bet arī ka domāšanas līdzeklis - cik daudz domu var izdomāt! Vai jums ikdienā ir daudz laika domāt? Bet domāšana ir svarīga sevis sakārtošanas sastāvdaļa, ja cilvēkam nav laika neko pārdomāt, tad viss tāds pusdomāts un skrejošs paliek, un tā jau var aizskriet garām arī kaut kam svarīgam.
Šalle no manis prasīja lielu pacietību, jo es principā esmu uz rezultātu orientēts cilvēks un nevaru ciest, ja darāmajam darbam nevar saskatīt rezultātu. Šallei rezultātu saskatīt nav tik viegli, jo tā ir gara. Un, ja dienā sanāk uzadīt tikai kādus desmit centimetrus, tad šalles vidū šādu lielumu nevar pamanīt. Bet es atradu, kur vaktēt rezultātu - dzijas kamoliņa sarukšanā! Un uzreiz ir patīkamāk, jo arī pēc noadītajiem desmit centimetriem kamoliņš redzami samazinās. Beigu beigās es vairāk vaktēju kamoliņus, nekā šalli, bet šā vai tā šallei nācās padoties.
Adīt komplektiņam cepuri man likās par sarežģītu, bet varbūt vairs neatceros pareizo iemeslu, kāpēc to nesāku adīt un uzticēju draudzenei. Draudzene ir čakla, tāpēc cepure arī ir gatava.
Sākumā man likās, ka ar to komplektiņš beigsies, bet kaut kas mani visu laiku dīda, ka vajag taču arī cimdus! Draudzenei man cimdus neērti prasīt, jo viņa jau par savējo adīšanu lādējās. Nu ko, jāada pašai. Skolā taču dūraiņus adīt mācīja! Nenormāli sarežģīti nebija, bija vieglāk par zeķi. Bet ko iesākt ar dūraiņiem - tie tādi ļoti neparocīgi. Nu neko, cepure man bija par sarežģītu, tāpēc jāizvēlas kaut kas pavisam vienkāršs, un aizvakar man prātā ienāca.. - pirkstaiņi! Draudzene nespēja noticēt savām ausīm, kad teicu viņai, ka adu pirkstaiņus.
Es arī nespēju sev noticēt. Un neko arī nebūtu sākusi adīt, ja būtu izlasījusi visu instrukciju līdz galam jau pašā sakumā, bet es nolēmu, ka nav ko lieki piesārņot smadzenes un viss jādara uz priekšu pa druskai, un šāda taktika attaisnojās, jo patreiz man ir divi pilni cimdi un četri pirksti. Pārējie seši vēl nav uzadīti, jo ir aptrūkusies dzija, kas pie manis ieradīsies vēlāk. Bet nav šaubu, ka pirkstaiņi tiks uzvarēti, jo nav manā dabā atstāt darbu pusdarītu. Jāa, redz kā,.. dažreiz mēs spējam pārsteigt pat paši sevi. Nez ko vēl nesīs Jaunais gads, - bail pat domāt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru