2012. gada 22. janvāris

Senās mākslas

Manā bērnībā oma taisīja dradžus. Tā tos sauca Kurzemē. Pēdējo dienu laikā uzzināju, ka Vidzemē tos sauc par sprandžiem. Īsāk sakot, treknās atliekas, kas paliek pāri no cūku bērēm, tiek savārītas kaut kamā un liktas uz maizes. Oma dradžus mācēja uztaisīt tik garšīgus, ka mēli varēja nokost, un mana mazā padomju bērna sirds kusa aiz laimes, ka ierastās siermaizītes vietā varēja dabūt dradžu maizi. Un jo treknāku, jo labāk.
Omas gan vairs nav un privātās cūku bēres arī iet mazumā, bet Pētera Emīla atvestajai cūkai komplektā nāca arī treknumi, ar kuriem kaut ko vajadzēja darīt. Mamma ierosināja taisīt dradžus - bet neviens taču neatceras, kā tos taisīt un nav arī neviena, kas pateiktu priekšā. Tomēr jātaisa ir, lai saldētavā atbrīvotu vietu Pētera āboliem, kas svaigā gaisā strauji sāk bojāties.
Tā nu man nācās atkal izmantot portāla cālis viedo mājsaimnieču zināšanas un vakar tapa dradži, jo faktiski bez viņu palīdzības nebūtu dradžu un fragmentārās zināšanas no omas, kas skraidīja pa mūsu galvām, aizietu nebūtībā.
Mamma man apgalvoja, ka otro dradžu porciju viņa pati gatavošot, - lai tikai es tiekot galā ar pirmo. Bet ar viņas aizņemtības pakāpi viņas dūša saskrēja papēžos, kad es pastāstīju, ka gaļu griezu sīkos 1x2 cm gabaliņos trīs stundas, vēl bija jāsagriež garšvielas un jāapcep, un pati gaļa jāvāra divas stundas, tātad gatavojot dradžus, tika pavadīta lielākā daļa normāla cilvēka darba dienas, tāpēc strādājošam cilvēkam diezin vai ir iespējams gatavot dradžus.
Bet tā kā Pēteris ir ļoti ar dzīvi apmierināts puika, mamma varēja mierīgi nodoties gaļas tamborēšanai, bet Pēteris paspēja i paspēlēties, i pagulēt.
Un kādi tad bija dradži? Šorīt ņēmu testu. Uiiii, tās n-tās stundas bija tā vērtas! Mēli var nokost. Tiesa, uztura speciālisti varbūt nebūtu sajūsmā par daudz, daudz taukiem, bet dzīve jau nesastāv tikai no pareiza uztura, bet arī no baudām.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru