Visādas segas

Katra bērna lielākais ziemas prieks ir sniegs, bet katras mammas lielākais ziemas bieds, īpaši, ja bērns vēl nestaigā, arī ir sniegs. Kā zināms, pagājušā nedēļā daba mūs aplaimoja ar kreptīgu sniega segu un, ja Pēterim Emīlam būtu tikai viena kariete, ar to arī pastaigas svaigā gaisā būtu beigušās.

Bet, pateicoties aizlienētajam x-lander tankam, Pēteris var braukāt pa sniegu kā karalis. Tiesa, pie uzbrauktuvēm un nobrauktuvēm mammai ir krietni jāpasvīst, lai izbrauktu cauri sētnieku sagatavotai sniega šļurai ar smagajiem ratiem, bet galvenais, ka kustam uz priekšu un tīri veikli.

Pārejot no sniega segas uz līdzīgu konsistenci, uz biezpienu, jākonstatē, ka tas Pēterim joprojām diezko negaršo un katra biezpiena karotīte tiek uztverta kā darvas pile, kas bojā saulaino Pētera ikdienu.

Turpinot par segām, ik pa laikam istabas grīdas pārklāj putekļu sega un tad talkā ir jāņem putekļusūcējs. Pēdējo reizi Pēteris ļoti apvainojās uz putekļusūcēju un brēca tā, ka mājai jums cēlās nost. Parasti Pēterim nav bail no lieliem trokšņiem, jo vislielāko troksni mūsu mājā taisa blenderis un Pēteris zina, ka pēc tā trokšņa būs ēšana, un blendera nenormālo trakošanu uztver ar iezemietim līdzīgām ēdamdejām.

Bet uz putekļusūcēju viņš pēkšņi apvainojās. Varbūt tāpēc, ka gribēja gulēt, bet mamma deva priekšroku putekļu sūkšanai, nevis Pētera gulēt likšanai. Ieslēdzu putekļusūcēju un Pēteris, novērtējis situāciju, sāk brēkt, nu tā uzstājīgi, apmēram ar tekstu - kāpēc šitais pūtējs pievērš sev tik daudz uzmanības, ja es protu bļaut skaļāk?! Un tā ir taisnība, nekas nav tik skaļš kā Pētera bļaušana, šad tad pat ir risks pazaudēt bungādiņas. Tāpēc Pēteris bija jāneitralizē, aiznesu viņu uz citu istabu, lai sēž un klausās putekļusūcēju pa gabalu, un nebrēc. Turpinu skaisti sūkt istabu, līdz Pēteris pa kluso ir pielavījies klāt putekļusūcējam un pēta to, un tiklīdz mamma paskatās, sāk atkal brēkt tik skaļi, it kā putekļusūcējs būtu viņam nupat iekodis. Ak, tu mazais aktieris! Vairāk gan viņš uz putekļusūcēju nav apvainojies.