Mazais Pēteris Emīls sāk demonstrēt vīrieša dzīves uztveri.
Kā zināms, vīrieši vispirms klusu pie sevis pārdomā, izdomā un tad dara iecerēto (vai pasaka izdomāto) pretstatā sievietēm, kas par iecerētos divdesmit reizes izstāstīs, pārstāstīs un izrunās pat, ja nebūs pārliecinātas vai nezinās, vai iecerēto galu galā īstenos, vai tomēr atliks uz citu reizi. Līdz šim Pēteris ik pa laikam cēlās kājās un stāvus spēlējās vai noķeksēja kādu iekārotu lietiņu, kas stāv kaut kur augstāk. Lai dabūtu tās lietiņas, kas ir pāris soļu tālāk, Pēteris pietupās un aizrāpoja līdz kārotajam. Šodien Pēteris pierādīja, ka ir darītājs, nevis runātājs (principā viņš arī runā daudz, bet ne šādā situācijā).
Pēteris pamodās, atmiegojās, tika saģērbts ikdienas dzīvei un ikdienas dzīvi sāka ar piecelšanos pie lielās gultas, un pēkšņi pārliecinātā gaitā, nedaudz gāzelēdamies un ar abām rociņām turoties pie gultas, aizstaigāja līdz otram gultas galam kaut ko iekārotu nocelt no gultas. Nevis kā vairums bērni - vispirms iemācās paspert vienu, divus solīšus, bet pārliecināti aizstaigāja visā gultas garumā. Es pat nedaudz samulsu un nodomāju, ka tas tāds rīta starpgadījums, kas man būs izlicies un Pēteris noteikti to pats nebūs pamanījis. Bet nē, vakarā viņš vēl divas reizes atkārtoja šo triku, tātad tomēr ir sapratis, ka prot staigāt un atceras arī, ka staigājot ir jāturas. Jo, teiksim, vienkārši stāvot viņam ir slinkums ar divām rokām un citreiz pat ar vienu roku turēties, jo tā ir lieka resursu tērēšana, jo rokas turoties ir aizņemtas un ar tām neko nevar ķeksēt. Tāpēc stāvēšana citkārt beidzas ar smagāku piezemēšanos un apvainotu bļaustīšanos uz kājām, kas nesaprot, ka ir taču pašām jāstāv, ja reiz kungs tā vēlas. Nu re, Pēteris izdomāja, pieturējās un aizgāja.
Otrs interesants gājiens šķiet ķeršanas spēles, ja tā varētu teikt, - kaķis un pele, kur man liktos, ka, ja mamma tēlo lielo, viltīgo kaķi, kas uzbrūk mazajam pelēnam Pēterim, tad pēc visas saprašanas pelei vajadzētu mukt. Vismaz es esmu redzējusi neskaitāmas situācijas, kur vecāki dzenas bērniem pakaļ un bērni spiegdami bēg. Pēterim ir cits ieskats šajā jautājumā, viņš uzskata, ka pele sajūsmā spiedz un smejas un nevis bēg, bet nāk uzbrukumā kaķim. Un kož. Cik nu pelēns ar saviem diviem zobiem var iekost. Acīmredzot, šeit sāk izpausties mazā mednieka loma, jo viņš neparko nebēg - Pēterim jautrāk liekas, ja bēg kaķis. Ek, mazais puika!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru