Jūs zinājāt, ka Kandavā dzīvo unikāli zaķi? Mēs ar Pēteri Emīlu to zinājām, tāpēc šodien braucām lūkoties. Jeb citiem vārdiem, - braucām uz Kandavu uz bēbīšu pasākumu. Vienkārši ir pasaulē cilvēki ar lielu enerģiju un cilvēkmīlestību, kas nesavtīgi savāc bēbīšus no vairākām Latvijas pilsētām un uzrīko viņiem pasākumu. Atzīšos godīgi, es tādai organizēšanai viennozīmīgi būtu par slinku. Bet slinkums drīkst būt tikai līdz zināmai robežai, tāpēc mums ar Pēteri pasākums bija noteikti jāapmeklē!
Kandava ir ļoti viesmīlīga pilsēta; mums tika teikts, ka ciemiņus sagaidot ar baloniem, un mēs ticējām. Pēdējo reizi biju Kandavā sazin kad un atceros, ka tur ir vai bija viens luksofors, bet no nostāstiem zinu, ka no šīs vasaras Kandavai ir sava promenāde. Tāpēc mašīnā tika ielikti rati un tika izbraukts laicīgi, lai varētu pastaigāt arī pa promenādi. Diemžēl Latvijas daba šodien bija nolēmusi Kandavu pamatīgi nomazgāt un gāza kā pa Jāņiem, tāpēc promenāde izpalika.
Braucot uz pasākumu bija jāseko norādēm. Nogriežamies no Ventspils šosejas, un es gaidu, ka ceļa vidū iznirs Kandavas vienīgais luksofors. Pēkšņi, nekurienes vidū, pamanu pārliecinošu zīmi ar norādi Vecpilsēta 3,7km un aizdomīgus balonus zem tās. Interesanti, Kandavas vēl nav, bet kaut kādu vecpilsētu mums jau piesola. Tā kā mums priekšā braucošā bēbīšu mašīna arī pārsteigti nobremzēja pie baloniem, mēs nolēmām sekot norādei un izmēģināt laimi. Sekoja kalni, meži un ielejas, bet laime mūs nepameta, un jau drīz Kandava bija klāt, un arī nākamā balonu norāde.
Norādei bija jāliecina, ka tūlīt skatam pavērsies bērnudārza Zīļuks stāvlaukums. Tad nu es kā tāda tipiska pilsētas dāma savā prātā iedomājos, ka tūlīt man skatam pavērsies tāds apmēram 200 x 200 metrus plašs stāvlaukums kā pie Depo vai Rimi un būs jāzīlē, kurā stūrī ir izdevīgāk nolikt mašīnu, lai līdz durvīm būtu vistuvāk. Bet norādītajā virzienā paveras iela ar autostāvvietām kādām desmit divpadsmit mašīnām. Es apmulsu, bet pēc pārdomu mirkļa - ahaa!, lūk, kur ir kārotais stāvlaukums!
Bērnudārzs Zīļuks ir liels un plašs un viesmīlīgi ir gatavs uzņemt daudz viesu. Zāles grīda ir īsts bēbīšudroms un pie sienām atslietās mantas un bērnu fizkultūras rīki - īsta spēļu paradīze! Pēteris sajūsmināts sēž un nespēj saprast, uz kuru pusi būtu izdevīgāk skatīties, lai neko nepalaistu garām. Lai gan mantu bija daudz, plašums bija tik liels, ka Pēterim pietika vietas gan spēlēties pašam pie sevis, gan pierāpot un papļāpāt ar kādu citu draudziņu, gan arī aizrāpot un paskatīties uz visiem no malas.
Baroja mūs karaliski, - vai nu kā karaļus, vai nu kā uz kaušanu, bet rezultātā man vēders droši vien kļuva par kādu kilogramu smagāks un vēl vismaz stundas trīs vilkās pa zemi. Pēc iesākuma zupas nevarēja taču nepagaršot arī īpašo kurzemnieku bukstiņbiezputru, un pēc šiem abiem ēdieniem man bija problēmas piecelties no krēsla, bet es skaidri zināju, ka, ja uzreiz neapēdīšu arī Kandavas sniegu vai salas saldajā (vai kaut ko tamlīdzīgu), tad salas var arī palikt neapdzīvotas un nekad nesasniegt manu vēderu.
Tā nu, pārēdusi jēgu, gāju ar Pēteri turpināt rāpot. Noskaidrojās, ka Pēteris kā parasti ir džentlmenis un ļauj meitenēm atņemt savu sosi. Tomēr šoreiz Pēteris bija izdomājis, ka arī viņš māk citam bēbim noņemt sev interesējošo mantiņu. Es negribētu teikt atņemt, bet - noņemt, jo viņš to parasti izdarīja tā galanti un starp citu - pierāpo, pavēro, paskatās, tad pastiepj rociņu un pieklājīgi izņem otram bēbim kāroto mantiņu no rokas, un mazliet steidzīgi parāpo tālāk un liek uz zoba, sak, man te gadījās atstāt sev šo to interesējošu, tāpēc neņemiet ļaunā, ka es paņēmu.
Variet iedomāties, kāds haoss paliek pēc bēbīšu armijas zālē uz grīdas, bet, iedomājieties, tie Kandavas zaķi to visu savāca! Nē, nu kaut kas neiedomājams! Tā laikam notiek tikai Kandavā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru