Mēs ar Pēteri Emīlu šodien nodarbojāmies ar ekstrēmo sporta veidu. Varētu teikt, ka mēs veicām distanču slēpošanu pa augstas grūtības pakāpes trasi jeb, citiem vārdiem, mēs ar ratiem gājām uz Spici un atpakaļ.
Tātad trase ir nepilnus piecus kilometrus gara un trases grūtības pakāpe ir atkarīga no sētnieku un privātmāju īpašnieku sportiskā gara un pienākuma apziņas, un bailēm saņem sodu par nenotīrītām ietvēm.
Kopumā situācija uz ietvēm ir laba. Ejot un vietām slēpojot, šļūcot vai bezspēkā pukstot, varēja secināt, ka apmēram divas trešdaļas nekustamo īpašumu īpašnieki vai apsaimniekotāji savu ziemas darbu ir paveikuši labi, tā, ka pat pēdējā sniegpārsla tiek nikni norīvēta no asfalta, vai vidēji - nu, teiksim, uz tādu knapu piecinieciņu, bet ceļš, kā teikt, ir ar piepūli izbraucams. Toties pietiek ar vienu trešdaļu namīpašnieku, kas neliekas ne zinis par savu ietvi, lai nodrošinātu ekstrēmu sporta veidu un slapju muguru.
Biju nolēmusi, ka, lai izņemtu bankas karti Spices filiālē, iesim kājām. Nē, nu varēja jau, protams, atmest ar roku un braukt ar mašīnu, bet, ja ar roku atmetīs jau tagad, pie šī sniega daudzuma un šiem grādiem, tad ko darīt pie mīnus desmit. Un ko vispār ar bērnu ratiņiem darīja pagājušo ziemu?!
Startam izvēlējāmies gaišāko dienas laiku, lai kļūmes gadījumā mūs varētu labi redzēt, un, atskanot atslēgas sprakšķim mājas durvju slēdzenē, sacensība ar sniegu sākās!
Pirmās mājas vēl nekas, sniegs apmēram notīrīts, tikai stumšana, dabiski, ir smagāka kā uz asfalta, bet ne velti tikai jaunajām māmiņām izdodas par velti uzturēt sportisko formu un audzēt muskuļus bez dārgiem treneru pakalpojumiem. Bet tad sākās šķēršļu joslas - tāda normāla stumšana ar ieskrējieniem. Vistrakākās ir mazās ielas un šo ielu šķērsošana ir uzskatāma par īpaši augstu pilotāžu, jo vēl ir jāņem vērā fakts, ka kādreiz tur iegriežas arī kāda mašīna, tātad nevar stāvēt ielas vidū un dziedāt - stundu stāvu domādama, kam lai sēžu kamanās.
Atsevišķās vietās man vajadzēja vispirms apstāties, izpētīt uzkalniņus ietves vai braucamās daļas vidū, aprēķināt ieskrējienam veltāmo spēku, un tad mesties šķērslim pāri. Ar visiem milzīgajiem riteņu amortizatoriem Pēteris vienalga ik pa brīžam ratos lēkāja, bet es tik šļūcu vai stūmu atspērusies, vai ar nikniem kaujas izsaucieniem ieskrējienā lidoju ar Pēteri pāri kalniem un lejām. Bet kopumā Pēteris bija ļoti apmierināts par izklaidēm, jo šāda bum-bum braukšana viņu tikai patīkami iemidzina.
Un tā mēs tos Spici sasniedzām, un nebija nemaz tik neiespējami. Sniega dēļ jau Pēteris tagad nesēdēs iekšā katru dienu. Vienkārši jāatceras viedi vārdi - vajag tikai rakt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru