Šodien mana istabas orhideja sagaidīja savas godpilnās dzīves galu.
Balto orhideju man pirms gadiem nu jau laikam četriem pieciem uzdāvināja jauks kolēģis dzimšanas dienā, kurš, acīmredzot, domāja, ka man piemīt kaut kāda sajēga par istabas puķēm. Diemžēl, kopš orhideja nonāca manā īpašumā, tai nācās ciest. Mūsu kopdzīvē skaistas bija tikai pirmās pāris nedēļas, kad orhideja ziedēja baltiem ziediem un tāpēc likumsakarīgi es to atcerējos apliet. Kad orhideja noziedēja, palika tāds nejauks ziedu kāts, kā smaila maiksts, ar ko garām lidojošās mušas varēja izbakstīt acis, un man likās, ka vizuāli skaistāk būt atbrīvoties no šī kāta, to nogriežot. Kā es vēlāk uzzināju no kārtīgiem puķkopjiem, tā izrādījās milzīga kļūda, jo, ja nav šī kāta, orhideja vairs nezied tik ilgi, iekams tā spēj izdzīt jaunu tikpat garu kātu.
Tā nu kopš tās dienas nosolījos sev, ka puķe tiks kopta un es sagaidīšu kātu, lai arī tas prasītu gadus, un orhidejas gadījumā tas pat varētu prasīt septiņus gadus, jo tāds ir tās ziedēšanas cikls. Mums negāja viegli, jo orhideja pretojās manai politikai atcerēties to apliet reizi mēnesī un pamazām nīka, un pa kārtai dzeltināja savas lapas. Bet zināms spīts orhidejai tomēr piemita, jo pavisam tā neiznīka nekad un kaut kā ik pa laikam mani veda pie kārtības. Reiz es to pat biju notrenkājusi tuvu pēdējais stundiņai, jo dzeltenas palika visas lapas, bet es sasparojos, laistīju un orhidejai izdīga vājas, bet jaunas zaļas lapiņas.
Taču pēdējā laikā es atkal biju aizmirsusi par orhideju un tā bija galīgi sakaltusi, nav pat saprotams, vai tā vispār jelkad atmostos. Tomēr ārā to nemetu.
Bet atnāca Pēteris Emīls un mazliet pabakstīja orhideju. Kad tā neatsaucās, Pēteris parušināja zemi un izmētāja koka augsmes gabaliņus pa paklāju. Bet tā kā orhideja joprojām nekādi nereaģēja uz Pētera uzmanības apliecinājumiem, viņš mazliet pasnaikstījās gar plaukta malu, paskatījās, ka mamma atrodas drošā attālumā, lai iejauktos, un vienā momentā nolidināja orhideju uz grīdas. Orhideja lēni un mierīgi beidza savu dzīvi uz grīdas, kad Pēteris un klāt pieskrējušais sajūsminātais trusis Rodžers abi vēl mazliet to paplucināja. Skaists un godpilns gals - divu vīriešu skavās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru