Svari

Šodien veicu vienu no visneizdevīgākajiem pirkumiem savā mūžā. Nācās nopirkt virtuves svarus, lai varētu pārbaudīt, cik Pēteris Emīls ēd pārtiku, jo man galīgi nav nekāda acumēra. Kur vispār var iemācīties acumēru?!

Pēc četrarpus mēnešu nerimstošas cīņas par to, ka ir jāēd arī kaut kas cits, nekā tikai mammas piens, Pēteris ir sāka ēst mazliet vairāk kā vienu tējkaroti. Kā šodien noskaidrojās, esam tikuši līdz piecdesmit gramiem bez čīkstēšanas un dažreiz arī vēl līdz otrajiem piecdesmit ar čīkstēšanu. Pēteris ir arī iemācījies, kā tieši ir jāčīkst. Lūk, Pētera rekomendācija, ko var piemērot atkarībā no vajadzības: tātad, ja jūs čīkstat ar muti vaļā, tad mamma bez žēlastības iebāzīs ēdienu mutē un to nāksies izēst, bet, ja jūs čīkstat ar muti ciet, tad mamma var dancot, cik grib apkārt, kamēr mute būs ciet, nebūs jāveic garlaicīgais košļāšanas process!

Lieki piebilst, ka otros piecdesmit gramus, ja tie vispār tiek izcīnīti, Pēteris pārsvarā ēd ar čīkstēšanu, kas ir ar muti ciet. Attiecīgi, ja sākumā Pēteris ēd ļoti ātri, tad otrie piecdesmit grami parasti izvelkas kādas pusstundas garā ēšanā. Un tas parasti ir uz izturību - kurš kuru. Citreiz Pēteris pat nečīkst, vienkārši tur muti ciet un skatās tālēs zilajās. Un tā mēs tur sēžam; viņš savā krēslā ar muti ciet un es sava krēslā ar pilnu karotīti pie Pētera mutes, kamēr vienam no mums apnīk un tiek veikts kāds sāņus manevrs vai arī karotīte tiek izēsta.

Nu varētu jau teikt, ka nav ko dot tik daudz ēst, jo viņš, acīmredzot, negrib vairāk par tiem pirmajiem piecdesmit gramiem. Bet nu saprotiet tak, ļautiņi mīļie, ja netiks piedāvāts vairāk, ar šādiem tempiem tā cīņa nav galā un nebeigsies arī līdz skolai.